Akupunktūra
Akupunktūras ārsts Aleksejs Radčenko
Homeopātija
Ārste homeopāte Svetlana Laputjko
Psihoterapija
Psihoterapeits Aleksandrs Moškins
Atmest smēķēšanu
Caurdurt ausis
  Veselības centrs ROS Centra speciālisti Pakalpojumu cenrādis Kur atrodas ROS   lv ru en  
DiagnostikaĀrstēšanaBemer-terapija


ROS ROS
reklāma saitā                            


Ārstniecības augi
 
  AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ
 
  ABCDEFGHIJKLMNOPQRSTUVWXYZ
 
 
  Guarāna / Paullinia cupana Kunth. // Paullinia sorbilis Martus  
 
Paullinia cupana Kunth. // Paullinia sorbilis Martus / Guarāna

Apraksts

Guarana, latīniski Paullinia cupana ir līdz 12 m garš vīteņaugs / liāna, kas aug džungļos Amazones apkārtnē. Tie ir sarkani augi ar sēklām, kuri atgādina kastaņus, taču ir palielu zirņu lielumā. Sēklas satur kofeīnu 4-8 % no sausās masas. Tas ir vislielākais kofeīna saturs starp visiem augiem, apmēram 5-10 reizes lielāks nekā kafijas pupiņās. Taču atšķirīgi kā kafijai, guaranā kofeīns atrodas šķiedrvielās un iedarbojas pakāpeniski, tādēļ iedarbība ilgst līdz 6 stundām, Guarana netiek grauzdēta, tādēļ nesatur gruzdvielas, nekaitīga kuņģim, kā arī cilvēkiem, kuri nepanes kafiju. Guarana jau izsenis pazīstama indiāņiem. Sēklas tika žāvētas, samaltas un lietotas dzerot kopā ar ūdeni un medu - tādā veida indiāņi varēja ilgāk izturēt medības, kuras ilga vairākas dienas.

Pielietojums

Guarana palīdzēs pret nogurumu, uzlabos koncentrāciju, prāta spējas, izturību un garastāvokli. Guarana samazina ēstgribu, dzertgribu un var palīdzēt zaudēt svaru. Guarana paaugstinās libido sievietēm un vīriešiem, to izmanto pret galvassāpēm un migrēnu. Dienas deva: Viena tējkarote ar kaudzi pulvera vienreiz vai vairākas reizes dienā, pirms vai starp maltītēm, iebērt dzērienos vai musli. Garša ir mazliet rūgta – līdzīga kakao. Guarana ir pieejama kā pulveris, kapsulās, pulverdzērieni ar dažādām garšām, kožļājamās gumijas un musli batoni. Guarāna ietilpst enerģētisko dzērienu sastāvā, kā arī tiek izmantota kā atsevišķs produkts uztura bagātinātāja veidā, kas garantē un veicina svara zaudējumu. Guarāna satur kofeīnu, teofillīnu un teobromīnu. Šis produkts uzlabo fizisko izturīgumu, paaugstina enerģijas līmeni.


 
 
 
 
  Papaija / Papaya vulgaris DC // Carica papaya L.  
 
Papaya vulgaris DC // Carica papaya L. / Papaija

Apraksts

Papaijas aug aptuveni sešus metru augstos kokos. To sulīgais oradžkrāsas mīkstums garšo pēc melones un persika sajukums, taču šo garšu iespējams pastiprināt ar laima vai citrona sulu. Papaijai ir bumbiera forma. Tam iekšā ir daudz melnu sēkliņu, bet piparotās garšas dēļ tās nav ēdamas. Augļi satur papaīnu – enzīmu, kas kavē želatīna sarecēšanu, tādēļ papaijās nevar izmantot, piemēram, želeju vai uzpūteņu gatavošanai.  To uzglabā un izmanto tāpat kā mango. Papaijas augļi satur tādus fermentus kā proteāzi, amilāzi, kuri sašķeļ olbaltumvielas un cieti, uzlabo gremošanu, veicina aktīvu pārtikas sagremošanu un sašķelto produktu izvadīšanu. Papaija ir lielisks deserta produkts, un tā tiek plaši izmantota kulinārijā un konditorejas rūpniecībā, pagatavojot augļu salātus, pudiņus, kā arī tiek lietota kā piedeva piena produktiem.

Pielietojums

Papaija novērš sāpes un sliktu pašsajūtu pēc pārēšanās, veicina regulāru zarnu trakta darbību. Vēl šis eksotiskais auglis arī žāvētā veidā saglabā visas garšas un uzturvielu īpašības. Zinātnieki izpētījuši, ka papaijā esošas vielas var izraisīt spontāno abortu. Ja esi grūtniece – atsakies no papaijas.



 
 
 
 
  Egle / Picea excelsa Link. // Picea abies (L.) Karst.  
 
Picea excelsa Link. // Picea abies (L.) Karst. / Egle

Apraksts

Egle tūlīt aiz priedes ir otrs Latvijā izplatītākais skujkoks. Skuju garums starp 25-30 mm. Skujas nobirst pēc 5-6 gadiem. Zied maija mēnesī. Ziedi bagāti ziedputekšņiem, kas ir dzeltenā krāsā. Ziedu čiekuri spilgti purpursarkanā krāsā, atrodas egles galotnēs. Nogatavojušies čiekuri kļūst brūni un nokareni. Egle pieaug 50-60 gados, vidējo mūžu aplēš starp 130 - 150 gadiem. Uzskata, ka latīniskais egles nosaukums - Picea - cēlies no grieķu vārda “Pissa”, kas nozīmē “sveķi”. Ir vairāk kā 50 dažādi veidi egles. Egle ir sudraba starojuma koks, tāpēc vasarā dzīvā eglē nemitinās ne putni, ne cita sevi cienoša radība. Egle ir pilnīgi klusa pat pie neliela vēja, bet, uznākot spēcīgam pūtienam, tā nejauki iegaudojas. Varbūt tas no vienas puses un mūžam zaļās skujas no otras veidojis īpatnējo senču uzskatu par tām. Varbūt tāltālā senatnē cilvēki mītņu apklāšanai un izklāšanai izmantoja egļu zarus. Labāku siltumizolācijas materiālu mežā grūti atrast. Tad skuju būdās un uz skuju klājuma patiešām varēja gulēt kā Meža mātes klēpī. Senču uzskatos egle bija kā robeža, kā pāreja. Tā no vienas puses simbolizēja nāvi, aizgājēja piemiņu un vienlaikus atdzimšanu, pārdzimšanu no otras. Mūsdienu bēru tradīcijās celiņu, pa kuru nesīs aizgājēju, kaisa ar egļu skujiņām, celiņa malās sprauž eglītes. Vēl 20. gadsimta sākumā ar eglītēm greznoja arī kāzu mājas priekšu. Un vēl nesen, tikai 19. gadsimtā, no Vācijas ienākusi tradīcija ir Ziemassvētku eglīte. Visas trīs tradīcijas ir ļoti senu pirmskristiānisma reliģisku uzskatu atspoguļojumi. Kāzas ir divu jaunu cilvēku savienošanās jaunas dzīvības radīšanai – pirmsākums senču dvēseles atdzimšanai. Ne katrs kociņš derēja kāzu pušķojumam. Šim nolūkam izraudzījās sevišķi kuplas eglītes. Ar tām greznoja mājas ieeju, pēc tām zīlēja arī līgavas un līgavaiņa mūžu. Mūsdienu komunālie kapi, kur vienos kapos, it īpaši pilsētu kapos, guļ tūkstošiem cilvēku un kur jums, gribot negribot, jārēķinās ar nesimpātiskiem kaimiņiem, ieviesti pavisam nesen – tikai pirms 200 gadiem. Šādu kārtību noteica Krievijas carienes Katrīnas Lielās pavēle. Līdz tam katra latviešu sēta pati sev izvēlējās ērtu, klusu vietiņu māju tuvumā un nevienam nebija grūti aiztecēt pie savas māmulītes, tētiņa vai cita mīļa cilvēka atdusas vietas. Lielākā daļa dainu vēsta par pēdējo atdusu smilšu kalniņā. Vairākas dainas piemin paražu, bēriniekiem mājās braucot, atvest eglīti vai egļu zarus. Mūsdienu paraža, nospraust kapos ceļu uz atdusas vietu ar eglītēm un kaisīt šo ceļu ar skujām ir nesena. Iespējams, tā parādījās tikai pēc komunālo kapu ieviešanas. Pirms tam varēja būt mājas priekšas greznošana, līdzīga kāzu paražai. Jā, kāzu un bēru paražas ir ļoti līdzīgas, bet arī tās saistībā ar egēm diez vai vecākas par 23 gadu tūkstošiem. Eglīte Ziemassvētkos Pavisam jauna, tikai 19. gs. ieviesta paraža – uz Ziemassvētkiem mežā cirst eglīti, novietot to istabā un izpušķot. Nedrīkst neatzīmēt, ka šeit kristīgā baznīca ir pārņēmusi senu pirmskristiānismā koptu mirušo piemiņas paražu. Jo Ziemassvētki mūsu senčiem vispirms bija aizgājēju pieminēšanas laiks. Ne jau bēdīgs un skumjš laiks, bet arī saistīts ar lielo Saules pagriezienu. Tikai senos laikos uz šiem svētkiem necirta dzīvu kociņu, bet klusām devās pie tām eglēm, kuru tuvumā dusēja vectēvs, vecmāmiņa un viņu vecāki un vecvecāki. Arī mūslaiku cilvēkam der pabūt egļu mežā. Tas apgaro, noņem lieko garīgo spriedzi, dod atkal mieru un pārliecību. Par egļu sasaisti ar veļu kultu un atdzimšanas senajiem rituāliem liecina ziņas par senāk atzīmētu egļu nedēļu. Egļu nedēļa, saukta arī par skuju nedēļu, ir bijusi tūliņ pēc Miķeļa dienas, no 29. septembra līdz 6. oktobrim. Cilvēks no egles iegūst koksni, saknes, sveķus, darvu, terpentīnu un piķi. Mizu agrāk lietoja pūru izgatavošanai, celtņu apšūšanai. Mizas vajadzīgas ādas miecēšanai. No koksnes iegūst malku, būvkokus, papīrmalku, celulozi un ogles. Koksne mīksta, balta, viegli skaldās. No egļu saknēm pina skaistus grozus. Egles skujas satur: ēteriskās eļļas, askorbīnskābi, miecvielas, sveķis, minerālsāļus, fitoncīdus, terpentīnu, skudrskābi, dzintarskābi, dzelzi, alumīniju, hromu. Jauno dzinuku novārījumus izmanto cingas, ādas saslimšanu hepatīta ārstēšanai. Skujas izmanto klepus, plaušu iekaisumu, bronhīta gadījumos. Skuju eļļu izmanto aromterapijā telpu gaisa attīrīšanai un dezinfekcijai, saaukstēšanās ārstēšanai. Ideāls līdzeklis garastāvokļa uzlabošanai vientulības sajūtu laikā.

Pielietojums

Vispārspēcinoš dzēriens. Skujas sasmalcina, iepilda stikla burkā kopā ar cukuru (attiecība – 4:1). Dzēriena pagatavošanai ņem 2 ēdk maisījuma, pārlej ar 1 gl auksta ūdens, nostādina 2 diennaktis, izkāš. Lieto pa ½ gl 2 reizes dienā. Skuju novārījums. Avitaminozes ārstēšanai. 1-2 ēdk skujas pārlej ar 1 gl verdoša ūdens un aizvākotā katliņā uz lēnas uguns karsē 10 minūtes, nostādina 30 min., izkāš. Maziem malciņiem dienas laikā izdzer. Uzlējums. Artrīta gadījumā. Svaigas skujas aplej ar verdošu ūdeni, nostādina. Veic roku un kāju peldes (30 min.). Pēc tam silti aptin uz 1 stundu. Peldes atkārto pēc 2 dienām. Reimatiskā poliartrīta gadījumā ārstniecības kurss 5-7 procedūras. Pumpuru, čiekuru uzlējums. Piemīt pretmikrobu, spazmolītiska, pretalerģiska iedarbība. Aplej ar ūdeni (attiecība 1:5), vāra 30 min., atdzesē 15 min., izkāš. Glabā tumšā vietā neilgāk kā 2 diennaktis. Inhalācijām izmanto līdz 60-80o C sasildītu novārījumu (20-30 ml. 1 procedūrai, pieaugušajiem). Jauno dzinumu, čiekuru novārījums. 30 g. dzinumus vāra 1 l piena. Izkāš un izlieto vienas dienas laikā Palīdz bronhītu, bronhiālās astmas, reimatisma, plaušu tuberkulozes gadījumos. Ziede. Vienādās daļās sveķi, vasks, medus, augu eļļa. Masu sakarsē un atdzesē. Lieto kā ziedi ādas kopšanai (strutojošas brūces, nobrāzumi, čūlas). Ziede. Vienādās daļās sveķi, dzeltenais vasks. Gabaliņus masas liek uz gailējošām oglēm un elpo izdalošos dūmus ilgstoša klepus, hroniska bronhīta gadījumā. Skuju dzēriens. Vitamīnu dzēriens. Skujas vāra slēgtā traukā 30 min. Atdzesē, pievieno dzērveņu sulu garšas uzlabošanai. Dienas devas pagatavošanai nepieciešams 25 g skujas. Eļļa. Masāžām reimatisma gadījumā un krūšu rajona ierīvēšanai saaukstēšanās laikā. 5-7 pilieni skuju eļļa, 10 ml. augu eļļa. Eļļas, spirta šķīdums. Uzlējums priekš pirtīm – saunām. Ierīvē ādu kāju svīšanas gadījumā. Atšķaidītu ar ūdeni izmanto telpu gaisa atsvaidzināšanai izsmidzinot telpā. Pagatavo vannu peldei saaukstēšanās un reimatisma gadījumā - 10 ml. Pievieno vannas ūdenim. 10 pilieni skuju eļļa, 10 ml spirts. Eļļa. Veic nomierinošu, vispārstiprinošu, antiseptisku iedarbību, mazina sviedru izdalīšanos. Pielieto bronhīta, astmas, pneimonijas, gripas, deguna iekaisumu, urīnceļu infekciju gadījumos. 2-3 pilienus skuju eļļu pievieno augu tējai.


 
 
 
 
  Žeņšeņs / Panax ginseng С. А. Меу // Panax schin-seng Nees. v. esenb.  
 
Panax ginseng С. А. Меу // Panax schin-seng Nees. v. esenb. / Žeņšeņs

Apraksts

Žeņšeņs (Panax ginseng) ir arāliju dzimtas augs, 50- 80 cm augsts. Sakne dzeltenīga vai balta, cilindriska ar 2-6 sānsaknēm, pēc ārējā izskata atgādina cilvēka figūru. Lapas 2-5 ar garu kātu, staraini piecdaļīgas ar zāģzobainu malu. Lapas sakārtotas rozetē stumbra augšdaļā. No lapu rozetes vidus paceļas ziednesis, kura galā ir čemurveida ziedkopa ar sīkiem zaļganbaltiem ziediņiem.Žeņšeņa vēsturiskā dzimtene ir Korejas pussala. Koreja kultivēja un eksportēja žeņšeņu jau 16.gadsimtā pirms Kristus, vēlāk tās audzēšanas un lietošanas tradīcijas pārņēma arī Ķīna un citas šā reģiona valstis (Vjetnama, Indija, u.c.). Daži avoti gan norāda, ka Ķīnā žeņšeņs lietots vēl agrāk, un tam ir jāpievienojas, bet jāatceras, ka Ķīnā žeņšeņs tika lietots tikai imperatora ģimenes un galminieku ārstēšanai un tā lietošana citiem bija aizliegta. Par to draudēja nāvessods. Taču, kad atklājās, ka arī karavīriem pēc nogurdinošas kaujas žeņšeņs palīdz ātri atgūt spēkus un dziedēt brūces, žeņšeņa izmantošana sāka arvien vairāk izplatīties. 1542.gadā vācu botāniķis Kārlis Antons Meijers (C.A.Meyer) apraksta žeņšeņa augu kādā Eiropas darbā par botāniku. Kopš viduslaikiem žeņšeņu lieto arī Rietumu medicīnā, kaut gan daži avoti, to vidū arī atsevišķi grieķu, romiešu un arābu raksti, liecina par žeņšeņa izmantošanu arī agrāk. Pats nosaukums – Panax Ginseng nav nejaušs. Vārds Panax ir cēlies no grieķu vārda panaxos, kas nozīmē “visu dziedinošs”. Vārds “žeņšeņs” ir cēlies no ķīniešu vārda “Šin-seng” un nozīmē “līdzīgs cilvēkam”, jo pati sakne atgādina cilvēka siluetu.

Pielietojums

 Medicīnā izmanto 4-7 gadu vecus augus. Saknes apstrādā ar ūdens tvaiku, plaucē verdošā ūdenī, vai vāra cukura sīrupā. Žāvē saulē vai 30-50`C temperatūrā. Drogas smarža ir specifiska, garša salda, dedzinoša, vēlāk rūgtena. Atkarībā no sagatavošanas iegūst balto, dzelteno un sarkano žeņšeņu. Žeņšeņs spēj mazināt nogurumu un palielināt fiziskās un garīgās darbaspējas, tam piemīt tonizējoša iedarbība uz nervu sistēmu, kas īpaši ir svarīgi ziemas otrajā pusē, kad organisms ir izsīcis un trūkst enerģijas.Žeņšeņa preparāti galvenokārt tiek lietoti kā tonizējoši līdzekļi pie garīgo un fizisko spēku izsīkuma, tie spēj uzlabot asinsriti, tādējādi visi audi un orgāni labāk tiek apgādāti ar skābekli un nepieciešamajām barības vielām. Īpaši noderīgi šī ārstniecības auga līdzekļi ir pēc slimībām, jo veicina atveseļošanos un spēku atgūšanu, slimības laikā novājinātais ķermenis kļūst sparīgāks un darbotiesspējīgāks. Žeņšeņa aktīvās vielas labvēlīgi ietekmē asinsvadu iekšējo sieniņu, tiek aizkavēta izmaņu rašanās asinsvados, līdz ar to mazinās dažādu sirds-asinsvadu slimību risks. Glikozes līmeni asinīs samazinošo iedarbību skaidro ar insulīna izdalīšanos veicinošu iedarbību, tādēļ šie līdzekļi ir lietderīgi arī cukura diabēta gadījumā. Žeņšeņu saturošus līdzekļus nedrīkst lietot cilvēki ar paaugstinātu asinsspiedienu un grūtnieces.


 
 
 
 
  Ciedrs (Ciedrupriede) sibīrijas / Pinus sibirica Du. Тоur.  
 
Pinus sibirica Du. Тоur. / Ciedrs (Ciedrupriede) sibīrijas

Apraksts

Ciedrs. Koks, par 100-200 gadiem sasniedzošs augstumu 20-40 m, ar biezu kronu. Trijplakņu skujas garumā 6-13 cm,salikti slienošos gaisā tumšzaļos kūlīšos. Čiekuri garumā 5-13 cm, taisni,mucveidigi, gaiši-brūni. Sēklas (rieksti) bez lidpūkām, garumā 8-14 mm un platumā 5-10 mm, ar tievu tumšbrūnu čaulu, ēdami. Zied (put) maija beigās - jūnijā. Sēklas gatavojas rudeni,uz auga otro dzīves gadu. Ciedrs sāk ražot 25-30 gadu vecumā, bet dažbrīd un 60 gados. Areāls ir centrāla un rietumu Sibīrija. Aug mežu zonā kopā ar egli un baltegli vai izveido tīrus apstādījumus. Uz ziemeļiem izplatīts līdz mežatundrai, kalnos izveido meža robežu. Parku augs.Citas sugas: priede Korejas [Pinus koraiensis Sieb. et Zucc]. Skuju sagatavo gadu gaitā; ciedru rieksti - rudenī. Skujā ir daudz C vitamīna (250-350 mg%) un karotīna. Bez tam, skujā, pumpuros un jaunās dzinamos ietver ēteriskas eļļas un mikroelementi. Ciedru riekstu kodoli satur eļļu (līdz 60%), cietinātāju (12%), olbaltumu (17%), ogļhidrātus (16-20%), šūnaudus (līdz 4%), pentozanu, B grupas,D un E vitamīnus, organiskas un taukainas skābes, miecvielas, mikro- un makroelementus (mangāns, varš, dzelzs, magnijs, niķelis, kobalts, jods). Skuja ir apveltīta ar antibakterialu, atkrēpotu un pretcingu darbību; rieksti - ar pretcingu,vispārspēcinošu, asinis attīrošu darbību, bet darva - ar brūču dziedošu un dezinficējošo darbību.

Pielietojums

Uzlejums: 1) 1 g.kr. ciedru riekstu čaulas uz 200 ml vārīta ūdens uzstāj 1 stundu, izkāš. Pieņem pa 2 g.kr. 3-6 reizes dienā pie hemoroīdiem; 2) 1 g.kr. svaigo sasmalcināto ciedru riekstu uz 250 ml vārīta ūdens uzstāj 30 minūtes, izkāš. Pieņem pa 50 ml 4-5 reizes dienā pie nervoziem traucējumiem, tuberkulozes, nieru un urīnpūšļa slimībām.Uzlejums: 100 gr.grūsto ciedru riekstu kopā ar čaulu uz 500 ml degvīna uzstāj 14 dienas, izkāš. Pieņem pa 20 lāsēm 4 reizes dienā pie kuņģa un aknu saslimšanām, reimatisma, podagras, artrītiem, kas ir saistīti ar sāles apmaiņas traucējumiem.Pienu, kas ir izspiests no ciedru riekstiem, pieņem pie plaušas tuberkulozes. Ēterisku eļļu no jaunām ciedra vasām lieto iekšā pie akmeņiem nierēs un aknās, ārīgi - pie augoņiem un reimatisma. Ciedra darvu maisījumā ar saldkrējuma eļļu un vasku pielieto ārīgi pie furunkulozes. Ciedru rieksti ir vērtīgs diētisks produkts. Pēc barojošajām īpašībām ciedru rieksti un attīrīti, nospiesti ciedru riekstu kodoli pārspēj gaļu, maizi, dārzeņus. Skaitās labvēlīgs pie hipertonijas un aterosklerozes, kuņģu sulas paaugstinātā skābuma, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu slimības, grēmām, mazasinības; uzlabo asiņa sastāvu. No ciedra skujas gatavo pretcingu vitamīnu dzērienu. Skuju vannas palīdz reimatisma gadijumā.


 
 
 
 
  Pipari melnie / Piper nigrum L.  
 
Piper nigrum L. / Pipari melnie

Apraksts

Melnie pipari nāk no Dienvidindijas (Mala bara). Šodien melnie pipari tiek audzēti Malaizijā, Indonēzijā, Taizemē, Brazīlijā un Madagaskarā. Līdz pat šai dienai Jamaika ir lielākais smaržīgo piparu eksportētājs. Tiek audzēts arī Centrālajā Amerikā (piemēram, Meksikā, Hondurasā), bet kvalitātes ziņā smaržīgais pipars, kas audzēts Jamaikā skaitās vislabākais. Melnais pipars ir saulē kaltēta oga, ko novāc nenogatavojušos. Graudiņi ir krunkaini un sfēriski, apmēram 5 mm diametrā. Melnie pipari ir smaržīgāki par baltajiem, ar asāku un dedzinošāku garšu. Melnais pipars, īpaši maltā veidā, ātri zaudē aromātu un tas ir nopietns kvalitātes defekts. Šī garšviela pēc daudzuma ir visizmantojamākā garšviela. Malti melnie pipari – viena no universālākajām garšvielām, kas lieliski papildina dārzeņu, gaļas un zivju ēdienu garšu. Pievienojiet maltus piparus kēksiem vai cepumiem un iegūstiet pikantu garšu. Maltus melnos piparus var pievienot ēdieniem gan gatavošanas laikā, gan tad, kad tas ir gatavs.

Pielietojums

Melnie pipari, sarkanie pipari un ingvers ir „karstās” vielas, tās sakarsē ķermeni un ir noderīgas saaukstēšanās un ieilgušu slimību dziedēšanā. Tās jālieto ar apdomu, jo ir ļoti spēcīgas. Pielieto ārīgi  saaukstēšanas, klepus, reimatisma, neiralģijas gadījumos.


 
 
 
 
  Ceļteka lielā / Plantago major L  
 
Plantago major L / Ceļteka lielā

Apraksts

Lielā ceļteka (latīņu: Plantago major) ir daudzgadīgs ceļteku dzimtas lakstaugs. Lapas rozetē, vienkāršas, veselas, olveida vai plati eliptiskas, ar lokveida dzīslojumu un gludu malu, līdz 12 cm garas. Ziedi neizskatīgi, sīki, divdzimumu, sakopoti vārpās 10 — 45 cm garu ziednešu galā. Zied no maija, jūnija līdz vēlam rudenim. Populārs un plaši pazīstams augs. Daudzgadīgs augs ar lielām elipses formas lapām. Sēklas brūnai sarkanīgas, bez smaržas un praktiski bez garšas. Sēklas nogatavojas jūlijā. Lapas var ievākt visu vasaru, bet labāk to darīt pirms ziedēšanas. Lielo ceļteku dzimtene ir rietumu Vidusjūras zemes. Smilšu ceļteku dzimtene ir Eiropas dienvidi un austrumi, kā arī Dienvidāzija. Ārstnieciskā iedarbība piemīt arī ovālajām ceļtekām (izplatīta Indijā, Pakistānā, Irānā) un bālajai ceļtekai (Ēģipte). Augs kā ārstniecisks līdzeklis zināms jau ļoti sen. Jau XII gs. pirms mūsu ēras augu ievāca, Ķīnā bija speciāli cilvēki, kuri veica šo darbu. Senie grieķi un romieši izmantoja sēklas dizentērijas ārstēšanai. Avicenna ir aprakstījis, ka lapas aptur asiņošanu, dziedē brūces un čūlas, sula nomierina sāpes ausīs, bet mutes skalošana mazina zobu sāpes. Lapas satur ap 10% glikozīdus, flavonoīdus, rūgtvielas un miecvielas, fotoncīdus, citron un askorbīnskābes, K un A vitamīnu, karotīnu, saponīnus, kāliju, aminoskābes, organiskās skābes, ēterisko eļļu u.c. Sēklas satur eļļu (līdz 22%) un gļotvielas (44%).

Pielietojums

Preparātiem piemīt plašs iedarbības spektrs un tiek izmantots kā pretsāpju, atkrēpošanas, urīndzenošs, sviedrējošs, pretiekaisuma, pretsklerotisks, brūces dziedējošs, spazmolītisks, asiņošanu apturošs, pretmikrobu un nomierinošs līdzeklis. Viena no auga īpašībām ir spēja absorbēt ūdeni un formēt viskozu (plastisku) gēlu, ko var izmantot gremošanas procesu regulācijai. Izmanto kā papildlīdzekli dietoterapijā cukura diabēta slimniekiem, pazemina pēc ēšanas glukozes līmeni un normalizē holesterīna līmeni. Svaigas lapas izmanto kā aplikācijas uz brūcēm, augoņiem, iegriezumiem un čūlām. Šiem nolūkiem izmanto gan saberztu lapu putriņu, gan liek kopā ar kādu siltu materiālu kā siltās kompreses. Kaltētas lapas izmērcē un arī liek uz ādas traumu vietās kā kompreses. 2 ceļteku lapas sasmalcina un aplej ar 1 glāzi verdoša ūdens, nostādina 1-2 stundas. Ar šo uzlējumu skalo svaigas un strutojošas brūces, pieliek kā kompresi pie sasitumiem un locītavu sastiepumiem. Lapas mazinās galvas sāpes un ādas apdegumus kas radušies ilgstoši atrodoties saulē. Kosmetologi iesaka lapu sulu pievienot vitaminizētiem krēmiem priekš sausas ādas grumbu novēršanai. Ar lapu spirta uzlējumu skalo brūces, izmanto pie zobu sāpēm uzliekot samitrinātu vates tamponiņu uz sāpošā zoba. Sēklas izmanto pie hroniskas caurejas, zarnu kataras un dizentērijas. Lieto 1 g sēklu pulveri 4 reizes dienā. Sēkļu gļotvielu izvilkumu lieto pie plašiem apdegumiem. Izvilkumu iegūst 1 ēdamk. sēklas aplejot ar ½ litru verdoša ūdens. Nostādina 20 min palaikam saskalojot. Lieto ārīgi un iekšķīgi pa 1/3 glāzes 3 reizes dienā. Apsēju maina 4-5 reizes dienā. Pie hroniskiem aizcietējumiem, ko pavada gludās muskulatūras spazmas tukšā dūšā lieto 1 ēdamk. sēklas uzdzerot lielu ūdens daudzumu. Iedarbības efekts parādās pēc 8-10 stundām. Tautas medicīnā izmanto lapas izmanto kā asiņošanu apturošu un brūces dziedējošu līdzekli. Lapu uzlējums. 50-60g lapas, 1 l ūdens. Lieto pie kuņģa – zarnu trakta katarām. 1 glāzi izdzer no rīta pirms ēšanas, bet pārējo daudzumu dienas laikā 4 reizēs. Katru reizi stundu pēc ēšanas. Pie kuņģa – zarnu trakta katarām, īpaši ko pavada paaugstināts skābes līmenis iesaka lapas izmantot maisījumā ar citiem augiem – 40 g ceļteku lapas, 40 g asinszāle, 40 g purva zaķpēdiņa, 10 g kalmes saknes, 10 g piparmētras, 20 g maura sūrene, 15 g pelašķu ziedi, 40 g ķimeņu sēklas. Šo augu masu aplej ar 1 litru verdoša ūdens. Nostādina visu nakti. 1 glāzi izdzer no rīta pirms ēšanas, bet pārējo daudzumu dienas laikā 4 reizēs. Katru reizi stundu pēc ēšanas. Pie urīnpūšļa saslimšanām izmanto maisījumu no 40 g ceļteku lapas, 40 g milteņu lapas, 30 g tūjas dzinumi, 30g salmeņu ziedi, 30 g bērzu pumpuri, 30 g maura sūrene. Šo augu masu aplej ar 1 litru verdoša ūdens. Nostādina visu nakti, no rīta vāra 10 min. 1 glāzi izdzer no rīta pirms ēšanas, bet pārējo daudzumu dienas laikā 4 reizēs. Katru reizi stundu pēc ēšanas. Svaigu ceļteku lapu sulu dzer pa 3 ēdamk. dienā. To uzskata par labu līdzekli pret malāriju, pret ieilgušiem bronhītiem ar sausu klepu. Ārīgi lieto ceļteku un pelašķu lapas(ņemtas vienādās devās) kā asiņošanu apturošu, antiseptisku, brūces dziedējošu līdzekli. Pie kakla katras izmanto lapu sulu kakla skalošanai (5 reizes dienā, atšķaidot ar nelielu ūdens daudzumu).


 
 
 
 
  Prosa parasta / Panicum miliaceum L.  
 
Panicum miliaceum L. / Prosa parasta

Apraksts

Prosa parasta (prosa sēja, prosas putraimi). Stiebrzāles dzimta. Viengadīgs lakstaugs ar augstumu līdz 80 cm, ar stublāju, kurš ir zarains no saknes. Stublājs nobeidzas ar skarām. Sēklas gatavojas jūlijā - augustā. Dzimtene ir Indija. Aug susos un pussausos rajonos, kalnos uz augstuma 2500-3000 m pār jūras līmenim. Kā putraimaugs iekopjas sausos un centrālos-melnzemju apgabalos, kā arī Kazahstānā un Ukrainā. Sagatavo graudu pēc viņa gatavošanās. Grauds satur olbaltumus (10-14%), cietinātāju (54-83%), cukuru (0,15%), skābtaukus (2-3,9%), šūnaudus (7,9%), nātriju, kāliju, kalciju, magniju, fosforu, dzelzi, varu, niķeli, mangānu, cinku, karotīnu, V1,V2 un PP vitamīnus. Kālija un prosas grauda šūnaudu augsta satura dēļ apveltīti ar bioloģiski aktīvu vielu lipotropu darbību, to spēju stimulēt asinsradi, aktivizēt fermentu sistēmas organismā.

Pielietojums

Svaigu prosas graudu lieto ēdienā pie sirds - asinsvadu sistēmas saslimšanām, aterosklerozes, ierastiem aizcietējumiem, hipertoniskas slimības, aknu slimībām. Eksperimentā ekstrakti un izvilkumi no prosas labvēlīgi ietekmēja uz pienaina dziedzera ļaundabīgu audzēju. No neolīta laikiem augu lieto ēdienā. No tā gatavo zupu, putras, sacepumu, kotlešu, biezo pankūku un citu kulināriju izstrādājumu. Kazahstānā - uzcepinātie prosas putraimi (taras), kuri dažos rajonos aizstāj maizi.


 
 
 
 
  Priede / Pinus silvestris L.  
 
Pinus silvestris L. / Priede

Apraksts

Parastās priedes ir ļoti izplatīta savvaļas skujkoku suga visā Latvijā, un liktos dīvaini, ja kāds sacītos priedi nepazīstam. Šie koki spēj sasniegt 35–45 metru augstumu. Konkurences apstākļos augot lielākos vai mazākos mežu masīvos vai silos, priedes parasti izaug slaidiem, gariem, spēcīgiem stumbriem un to skuju vainagi ir samērā nelieli. Turpretī klajā vietā augušas priedes parasti ir zemākas, druknākas, ar plaši sazarotu skuju vainagu. Kokiem paliekot vecākiem, miza stumbra lejasdaļā veido gareniski, dziļi saplaisājušu krevi vai arī ir gluda, zvīņveida vai plēkšņveida. Varbūt ir vērts atcerēties dažas parastās priedes sugas, kuras atšķiras izskata ziņā. ‘Fastigiata’, piemēram, ir spēcīgi augoša priede, kas sasniedz pāri par 10 m augstumu, ir kolonveidīga, aug ar stumbram vairāk vai mazāk paralēliem, stāviem skeletzariem un dzinumiem. Šīs priedes olveida čiekuri ir sīki. Savukārt ‘Globosa’ ir zems, kompakts krūmveida koks ar stīviem zariem. Šīs priedes skujas ir 3–4 cm īsas un šauras, pelēkzaļas, vērstas dzinuma gala virzienā. ‘Watereri’ ir zemā priežu forma, kas sākumā aug plati koniska, stāva, vēlāk ieņem ieapaļu (nereti – lodveida) formu. Skeletzari aug uz āru un izliecas uz augšu, paceļas arī dzinumu galotnes. Koks gadā pieaug par 15–20 cm, skujas apmēram 4–8 cm garas un tumši zaļas. Pateicoties izteiktajām atvārsnīšu joslām, šai priedei ir izteikti zilgana nokrāsa. Bet vēl jau ir Benksa priede, melnā priede, kalnu priede, Eiropas ciedrupriede, Sibīrijas ciedrupriede, Korejas ciedrupriede, veimutpriede, Maķedonijas priede, dzeltenā priede un vēl, un vēl... Katra ar savu neatkārtojamo skaistumu. Zinot, ka priedes tomēr bieži iemīļo dažādi kaitēkļi un slimības, katram, kas savā mūžā nolēmis iestādīt vismaz vienu koku (šajā gadījumā – priedi), ieteiktu uzmeklēt dendrologus vai kokaudzētavu speciālistus, kas tad nu sīki un smalki mācētu ieteikt jums vajadzīgo. Jaunajām priedītēm stumbri sākumā veidojas konusa veidā, vēlāk, ņemoties kuplumā un augumā, tie veidojas ieapaļi vai plakanu galotni. Priežu jaunie dzinumi ir kaili, zaļgani. 7–8 cm garās zilganās vai zilganzaļās nokrāsas (krāsas dēļ parastās priedes viegli atšķiramas no citām divskuju priedēm, kam skujas parasti ir tumši zaļas, bez zilganā toņa nokrāsas) skujas uz īsvasām izkārtojušās pušķos un ir pāros pa divi. 3–6 cm garie, brūnganie čiekuri priežu zaros parasti izkārtojas pēc sava prāta: vai nu pa vienam, vai pa diviem trim, ir koniski olveidīgi, nereti gadās arī pa kādam līkam eksemplāram. Tie ienākas septembrī, oktobrī, bet sēklas gan izbirst tikai nākamā gada aprīlī. Savvaļā priedes ir plaši izplatītas pat no Ziemeļosetijas līdz Krievijas Tālajiem Austrumiem, dienvidos – no Portugāles līdz pat Mongolijai. Apzaļumošanas nolūkā priedes ieteicamas mežaparka veida stādījumos. Tās labprāt augs piejūras smiltīs un citās liesākās augsnēs. Lielu pilsētu centru apzaļumošanai priedes gan parasti neizmanto, taču ir vairākas dekoratīvo priežu šķirnes, kuras lieliski iederēsies gan dārzos, gan parkos, gan citās piemērotās vietās. Priede ir katrs otrais Latvijas koks – paši izplatītākie koki mūsu zemē. Skujas lielākas un garākas kā eglei, novietotas pāros, tās nokrīt pēc 2-6 gadiem. Priede zied maijā, ziedu čiekurīši tāpat kā eglei izplata ļoti daudz dzeltenu putekšņu, no kuriem rodas tā sauktais "sēru lietus". Sēklas nav katru gadu, bet reizi pa 2-5 gadiem. Parastais mūžs ir 100-120 gadi, bet ir atsevišķi koki, kas piedzīvo līdz 500 gadu vecumu. Koksne noder malkai, būvēm, sava taisnā stāva dēļ, kuģu mastiem. Dod vēl sveķus, terpentīnu, darvu, piķi un eļlu. Priede plaši izplatīta un pazīstama Eiropā un Āzijas ziemeļos. Priežu ir vairāk kā kādas 100 dažādas sugas, kas aug visā pasaulē. Priedi varētu arī saukt par dabas dziednieci. Tā dziedē cilvēka nodarīto postu dabai. 19. gs. vidū metālrūpniecības vajadzībām nežēlīgi izcirta kokus, veicot nepārdomātu kokogļu dedzināšanu. Baltijas jūras piekrastē sāka kustēties smiltis, veidojot ceļojošās kāpas. Tās apbēra gan mājas, gan tīrumus, atstājot aiz sevis baltu tuksnesi. Klejojošās kāpas, īpaši jūras piekrastē, apturēja, iestādot tajās kārklus, vēlāk priedes. "Rīgas priede", kā koks pazīstams plašā pasaulē, daudzi kuģi līgo pasaules jūrās ar mūsu priedes mastiem. Priede izdala fitoncīdus, kas nonāvē baciļus. Pastaiga, bet aktīvas darbības jo īpaši priežu silā sekmē pašārstēšanos. Priežu pumpuri satur: vitamīnus C, K u.c. Ievāktos priežu pumpurus var glabāt 2 gadus. Priežu pumpuru tējai piemīt dezinficējoša, atkrēpojoša, urīndzenoša iedarbība. Pumpuru novārījums iedarbojas kā atkrēpšanas līdzeklis, jo pastiprina elpošanas veļu gļotādas epitēlija funkcijas. Bez tam arī iedarbojas kā pretvīrusu un pretmikrobu līdzeklis. Pumpuriem piemīt arī urīndzenošas un žults dzenošas īpašibas. Priežu pumpuru vai skuju tēju lieto pie klepus, kakla, plaušu, pūšļa vainām, mutes iekaisumiem, asins attīrīšanai, sviedrēšanai, hipovitaminozes ārstēšanai. Šāda tēja vairo pienu zīdītājām, stiprina nervus, uzlabo gremošanu, likvidē tūsku, ārstē reimatismu, ģikti. Priežu skujas satur askorbīnskābi, karotīnu, B grupas vitamīnus, organiskās skābes, miecvielas, alkoloīdus. Sveķi satur (parastais terpentīns) līdz 35% ēteriskās eļļas. Terpentīns dziļi uzsūcas ādā izraisot ādas receptoru kairinājumu. Tīrīto terpentīnu (Oleum Terebinthinae rectificatum) var izmantot inhalācijam pie elpošanas ceļu iekaisumiem vai citām vainām. Lietojot iekšķīgi var būt sarežģījumi – gastroenterīts ar sāpēm, slikta dūša, vemšana. Uzsūcoties ādā izsauc centrālās nervu sistēmas uzbudināšanos (nemiers, uztraukums, aizdusa, bezmiegs). Saindēšanās gadījumos iespējami krampji, centrālās nervu sistēmas darbības nomāktība, elpošanas traucējumi. Pārsvarā terpentīns (terpentīna eļļa) izdalās no pumpuriem. Izrāda antiseptisku iedarbību urīnceļu infekciju gadījumā. Priežu skuju eļļu lieto ierīvēšanai pret sejas nervu sāpēm, pamirumiem, klepu. Var arī ieņemt pāris pilienus, ja ir kuņģa vai bronhu spazmas. Šo eļļu var lietot arī slimo vietu ierīvēšanai. Priežu mizu savāra un elpo tvaikus (vai ar priežu eļļu) pie plaušu ceļu iekaisumiem. Saspiestu skuju tinktūru var gatavot mājas apstākļos un lietot ārstnieciskajām vannām. Priežu ēterisko eļļu farmakoloģijā izmanto nieru slimību ārstēšanas preparātu izgatavošanai. Eļļa paaugstina organisma aizsargspējas pret saaukstēšanos, ielisks antiseptiķis elpošanas ceļu infekciju gadījumos. Pielieto arī masāžas eļļu sastāvā reimatizma sāpju mazināšanai. Izmato arī dažādu ādas saslimšanu dziedēšanai, matu izkrišanas gadījumā. Masāžas nolūkā eļļu izmanto muskuļu sāpju, reimatizma, ādas izsitumu, matu izkrišanas gadījumos. Aromāts iedarbojas kā atsvaidzinoš un tonizējoš līdzeklis, mazina stresa sajūtu. Slēgtās telpās attīra gaisu no kaitīgiem mikrobiem grippas epidēmijas laikā.

Pielietojums

Jaunie dzinumi. Ziemas beigās vai agri pavasarī ievākti priežu jauno dzinumu gali noder pret saaukstēšanos, bronhītu un citām elpošanas ceļu kaitēm, kā arī pret podagru, reimatismu, ādas slimībām. Ņem 1 ēdamk. drogas, pārlej ar 1gl. verdoša ūdens un ūdens peldē karsē 30 min, atdzesē, izkāš. Lieto pa 1/3 gl. 3 reizes dienā pēc ēšanas. Izmanto arī inhalācijām, ja iekaisis kakls. Jaunie dzinumi. No dzinumu galiem var pagatavot labu urīndzinēju. 2 ēdamk. drogas pārlej ar glāzi verdoša ūdens, karsē 15 min, nostādina 2 stundas. Izkāš, dzer pa 1 ēdamk. 4 – 5 reizes dienā. Skujas. Imunitāti nostiprināt var ar priežu skuju dzērienu: 4 gl. notīrītu, sasmalcinātu skuju pārlej ar 3 gl. auksta ūdens, piepilina nedaudz citrona sulas un nostādina tumšā vietā 2 – 3 dienas. Lieto pa ½ gl. 2 reizes dienā. Pelni. Priedes koka pelnus var lietot pret ekzēmu: tos sajauc ar vazelīnu attiecībā 1:1 un 2 reizes dienā iesmērē cietušās vietas. Sveķi. Savulaik lietojuši pret lūpu kaktiņu un krūšu galu plaisām, kā arī augoņiem un brūču dziedēšanai. Kuņģa čūlas gadījumā tos ēduši pa 50 g trīs reizes dienā pirms ēšanas. Ziedputekšņi. Ievāc maijā, jūnijā. Tos žāvē plānā kārtiņā uz balta papīra, un, kad tie kļūst birztīgi, tad sajauc ar medu – 1 tējk. putekšņu uz 1 gl. medus. Lieto pa 1 tējk. 3 – 4 reizes dienā pret saaukstēšanos, klepu, balss aizsmakumu. Eļļa pirtij – saunai. 5 pilieni eļļa : 10 ml spirts - ūdens Eļļa. 2-3 pil. eļļa, 1 tējk. medus, augu tēja. Lieto kā tēju urīnceļu infekciju, saaukstēšanās, pneimoniju, gadījumos, atvieglo klepus lēkmes, veic antiseptisku iedarbību. Ziede. 25 g kanifolijs – sveķi, 25 g bišu vasks, 25 g augu eļļa. Silda līdz sķīšanai, pievieno 50 g propolisu, uzvāra. Ziedi izmanto ādas iekaisumu kopšanai, brūču dziedēšanai. Sveķi. Sveķus ievieto uz 1 stundu sladētavā, izņem un sasmalcina pulverī. Lieto pa 2 g 3 reizes dienā 1 stundu pirms ēšanas. Uzdzer nelielu daudzumu auksta ūdens. Lūpu plaisāšanas gadījumā traumētās vietas ieziež ar šo pulverīti. Palīdz arī pie furunkuļiem – mazina sāpes gandrīz mamentāli, pēc 2-3 dienām furunkuls pilnībā uzsūcas. Arī citas brūces sadzīst ļoti ātri un mazinās sāpes. Ziedi. Maija beigās priedēm parādās vīriškās ziedkopas. 1 ēdamk. ziedkopas, 2 gl. piens vai ūdens. Aplej un 1 ēdamkk. medu. Lieto pie augšējo elpošanu ceļu saslimšanām. Jaunie čiekuriņi. Piepilda par 2/3 trīs litru burku, aplej ar ūdeni. Nostādina ne mazāk kā 2 nedēļas. Lieto no 1 tējk. līdz 1 ēdamk. dienā sirds sāpju gadījumā. Sveķi. 1:5 – sveķi, ūdens. Aplej, nostādina 9 dienas saules gaismā. Lieto 3 reizes dienā pirms ēšanas pa 1 ēdamk. līdz ½ gl. Palīdz augšējo elpošanu ceļu saslimšanu ārstēšanā. Vispārspēcinoš līdzeklis. Skujas. 5 ēdamk. skujas, 3 ēdamk. mežrozīšu augļi, 2 ēdamk. sīpolu mizas. Aplej ar 1 litru verdoša ūdens, vāra 10 min. Lieto pa 100 g 2-3 reizes dienā asinsvadu attīrīšanai. Jaunie dzinumi. 1 kg dzinumi, 3 l ūdens. Aplej un vāra slēgtā traukā 10 min, nostādina 4 stundas. Lieto vannu peldēm – 1 l novārījums, 15 l vannas ūdens. Ūdens temperatūra vannā jāuztur 33-34 C, procedūras ilgums 10-15 min. palīdz radikulīta gadījumā. Jaunie dzinumi. Ievāc jaunos dzinumus līdz maija vidum. Traukā liek kārtām – kārta dzinumi (1.5-2 cm), kārta cukurs utt. Pēdējā augšējā kārta ir cukurs. Novieto saulītē uz 10 dienām. Nokāš radušos sulu – šķidrumu. Lieto tuberkulozes, plaušu iekaisumu, bronhītu gadījumos. Astmas gadījumā lieto pa 2 ēdamk. no rītiem (bērnien 1 ēdamk.) Pupuri. 25-30 g pumpurus vāra 10-15 min piena un ūdens maisījumā (1:1). Lieto pa 100 g 3-4 reizes dienā saaukstēšanās gadījumā. Vārīšanas laikā garaiņi ieteicami elpošanai. Terpentīns. Izmanto ārstnieciskās vannas pedes veikšanai reimatizma, podagras, neiralģijas gadījumā. Izmanto arī kā antiparazītu līdzekli. Kā ziedi (1:5 – terpentīns, vazelīns) izmanto krūšu rajona ierīvēšanai augšējo elpošanas ceļu saslimšanu gadījumos. Pumpuri. Pumpuru novārījums (10:200). Lieto nierakmeņu slimības gadījumā pa 1 ēdamk. 3-4 reizes dienā. Inhalācijas veidā un mutes dobuma skalošanai izmanto angīnas, hroniska tonzilīta un akūtu respiratoru saslimšanu gadījumos. Skujas. Skujas alej ar ūden (1:3-9). ievieno nedaudz citronskābi, vāra 20-40 min, nostādina 1-3 stundas. Lieto pa 50-100 ml dienā kā vitamīnu avotu C hipovitaminozes ārstēšanai un profilaksei.


 
 
 
 
  Pupiņas parastas. / Phaseolus nanus L. Phaseolus vulgaris (L.) Savi var. nana Ach.  
 
Phaseolus nanus L. Phaseolus vulgaris (L.) Savi var. nana Ach. / Pupiņas parastas.

Pupu dzimta.

Apraksts

Pupiņas parastas. Pupu dzimta. Viengadīgs lakstaugs ar augstumu 30-60 cm, ar garu stiebru, kas ir segts ar retiem matiem. Lapas ar saasinātajām daivām. Puķes ir balta vai tumši-purpura krasa, salikti azotu otās. Auglis ir izliektā pupa. Zied jūnijā - augustā. Kultivējams kā barību augs. Sagatavo sausu pupu vārsnes un augļus pēc to gatavošanās. Pākstis satur olbaltumus, ogļhidrātus, taukus, šūnaudus, organiskas skābes, C, B1, B2 un PP vitamīnus, karotīnu, kāliju, kalciju, magniju, fosforu, dzelzi, celulozi, aminoskābes, betainu, argininu, triptofanu, tirozinu, lizīnu, asparaginu, holinu. Graudos ir atrastas olbaltumvielas (līdz 27%), ogļhidrāti (50%), tauki (2%), C, B1, B2 un PP vitamīni, karotīns, pantotēna skābe, daudz kālija, fosfora, jods, varš, cinks, aminoskābes (tā pat kā pākstīs), šūnaudi, cietinātājs, flavonoidi. Mitras pupiņas sēklas satur toksīnu glikozidu fazinu, kurš viegli noārdās pie siltuma apstrādes.  Pākstis pazemina cukura daudzumu asinī (veic insulina līdzīgu darbību pie cukura diabēta), kā arī apveltīti ar diurētisku un  antibakteriālu darbību. Pateicoties augstam saturam makro- un mikroelementu, viegli ietveramo olbaltumu, vitamīnu un citu derīgu vielu, pupiņas attiecas pret diētiskiem produktiem, sekmē insulīna un hormonu izstrādi, kas izrāda labvēlīgu darbību uz sirds-asinsvadu sistēmu.

Pielietojums

Uzlējums: 3 g. kr. samalcināto pupiņas pākstu uz 400 ml ūdens varīt 10-15 minūtes, uzstāj 1 stundu, izkāš. Pieņem pa 100 ml 4 reizes dienā pie nieru saslimšanām, hipertoniskas slimības, kā diurētisks līdzeklis pie nieres vai sirds izcelsmes tūskām, pie aizkuņģa dziedzera saslimšanām, kā adaptacījas līdzeklis attiecībā pret infekciozām saslimšanām. Pupiņas augļu novārījumu pieņem pie caurejas, bet sausu puķu novārījums - pie akmeņiem nierēs. Pupiņas miltus vai plāceņus ar medu pielieto kā brūču dziedošo līdzekli, kā arī, lai ārstētu dažas ādu saslimšanas: čūlu, ekzēmas, augoņu, furunkulu. Pupiņas lieto zupas vai tējas veidā no pākstīm pie aterosklerozes, sirdsdarbības ritma traucējumiem, nieru un urīnpūšļa saslimšanām, hroniskiem artrītiem un podagras,pie aknu aptaukošanās, gastrītiem ar kuņģu sulas pazemināto skābumu, polineirīts. Pupiņas lieto zupas vai tējas veidā no pākstīm pie aterosklerozes, sirdsdarbības ritma traucējumiem, nieru un urīnpūšļa saslimšanām, hroniskiem artrītiem un podagras,pie aknu aptaukošanās, gastrītiem ar kuņģu sulas pazemināto skābumu, polineirīts. Barībā lieto zaļas (cukura šķiras) pākstis un svaigus nenogatavojušos augļus, kurus vāra, aizsaldē, konservē. Sēklas iet uzkodu gatavošanai, pirmo un otro cepešbļodu, piedevu, biezeņa un citu kulināriju izstrādājumu. Dažās valstīs pupiņas aizstāj gaļu pie tā deficīta.


 
 
 
 
  Pistācija īsta (cēla pistācija) / Pistacia vera L.  
 
Pistacia vera L. / Pistācija īsta (cēla pistācija)

Apraksts

Pistācija īsta (cēla pistācija). Krūmājs vai neliels koks ar 3 m augstumu, ar biezu pusapaļu kronu. Lapas kārtējie, blīvas, ādainas, kaili, šaurlanceti, iegareni, olveida vai eliptiski. Uz lapām bieži izveidojas galli (izaugumi), kuri saucas par lapu uti (Slakium Centiscoides un Forda hirsuta). Galli 0,5-3 cm garumā, rozās vai sarkanās krāsas veidojumi, kuras ir dobas, burbuļainas, sēž pa 1 līdz 3. Augs divmāju. Ziedkopa ir skara. Puķes ir sīkas, šķirtdzimuma, ar vienkāršu apziedni; vīriešu puķēs ir 5-6 putekšlapas, sievietes - auglenīca ar augšēju sēklotni un trīsšķirto irbuli. Augam ir vīriešu īpatņi(neauglīgi) un sieviešu īpatņi(dodošie augļi); vīriešu īpatņu dabiskos nosacījumos ir vienmēr vairāk (parasti 55-60%). Ziedēšana iesākas aprīlī. Augļi ir viensekliņu kauleņi (rieksti), gatavošanās sākumā sulīgi un sveķaini, pie pilnas gatavošanās izkalst; salikti ķekarveida otās. Dzimtene ir Vidēja Āzija. Aug Kaukāzā un Vidējā Āzijā, kur bieži izveido biezus krūmus uz akmeņainām nogāzēm. Kultivējams tāpat Krimā. Sagatavo augļus pēc to gatavošanās; darvu (kamedu) - vasarā; gallus - augustā. Augļos ir atklāta saharoze (3,5%), etiķskābe, antociāni, olbaltumi (4,6%), šūnaudi, taukaina neizžūstoša eļļa (48-76%; sastāv uz 80% no nepiesātinātām skābēm), augstākās taukskābes.Augļu apvalkā ir atrasti fenolu savienojumi, fenolkarbonu skābes; sēklos -  karotinoidi, steroidi (0,21%), taukaina eļļa, augstākās taukskābes. Stublāja miza satur augstākās taukskābes, darvas, terpenoidus; lapas satur ogļhidrātus, organiskas skābes (0,2%), ēterisku eļļu (0,02%), miecvielu (5-19%), flavonoidu, lipidu; galli ir miecvielas (30-50%).

Pielietojums

Augļi un sēklas ir apveltīti ar tonizējošo, atkraukājošo, nostiprinošo un stimulējošo iedarbību. Galli un iegūti no tiem tanīni ir apveltīti ar sienošu un pretiekaisuma darbību, kā arī spēju sasiet un nogulsnēt metālus, glikozidus un daudzus alkaloīdus. Darva tiek izmantota kā pretiekaisuma līdzeklis. Novārījumu no augļiem un pistācijas sēkliem (1:10) pieņem pie elpošanas ceļu, anēmijas, astēnijas saslimšanām. Pistācijas sēklas uzlējumu(1:10) pieņem pie čūlu kolīta, vemšanas, lai remdinātu slāpes, apetītes uzbudinājuma, bet augļu un sēklas uzlējumu (1:10) - pie organisma novājējuma, mazasinības, zarnu traktu infekcijām, kuņģu saslimšanām. Ceptās, slapinātas pistācijas sēklas un uzlējumu no tiem rekomendē pie diarejas un holeras, bet sēklas vārītas vīnā, ir  detoksikācijas līdzeklis pie čūsku kodieniem. Pistācijas sēklu eļļa pēc garšas kvalitātēm nepiekāpjas olīveļļai, viņu ieceļ pie aknas slimībām un kā nostiprinošu līdzeklī, kas stiprina sirdi un regulē organu gremošanas darbību. Pistācijas gallus izmanto rūpnieciskai tanīna saņemšanai (no koka var vākt līdz 10-12 kg sausu gallu). Samalcinātā veidā gallus pieņem pie kuņģa-zarnu trakta darbību traucējumiem. Gallu novārījumu( 1-2%-tu šķīdums skalošanai) ir rekomendējams pie mutes, deguna, balsenes dobuma iekaisumiem. Iekšā novārījumu pieņem pie kolikām, taisnas zarnas iekaisumiem un kā pretinde saindēšanās gadijumā ar smagiem metāliem un alkaloīdiem. Ar pistācijas darvu ārstē vecas čūlas un brūces (20% kamedi sajauc ar 80% aizkurināta sviesta un vaska, saņemto plāksteri saliek uz slimu vietu).  Rieksti ir pistācijas augļi, kas satur daudz tauku un ogļhidrātu, atšķiras ar augstas kvalitātes garšu  un uzturvērtību. Kodolus lieto mitrus, cepinātus un sālitus, izmanto konditoru rūpniecībā un kā piedevu pie gaļas un zivju cepešbļodām.


 
 
 
 
  Ieva parasta / Padus avium Mill. // Padus racemosa Gillib. Prunus padus L.  
 
Padus avium Mill. // Padus racemosa Gillib. Prunus padus L. / Ieva parasta

Rožziežu dzimta

Apraksts

Ieva parasta. Rožziežu dzimta. Krūmājs vai koks ar augstumu līdz 15 m, ar kārtējiem olveida-lancetiskajiem lapam, ar sīku smaržīgu puķu otām un ar melniem augļi-kauleņiem ar spēcīgu sienošu garšu. Zied no aprīļa beigām līdz jūlijam. Augs ir indīgs! Aug Eiropas Krievijas daļas mežu un mežastepes zonās un Rietumu Sibīrijā, Kaukāza un Vidējas Āzijas kalnos. Kultivējams dārzos kā košumaugs. Citas sugas: ieva Virgīnija [Padus virginiana L]. Nobriedušos augļus sagatavo (kaltē ēnā pie labas ventilācijas); mizu - rudenī vai priekšpavasarī. Augļi satur miecvielas (15%), antotsiani flavonu vielu, skābes (ābolu un citrona), taukainas eļļas, cukuru, amigdalinu (kauliņos), C vitamīnu, karotīnu. Visas auga daļas, īpaši puķes, pumpuri un lapas, satur bioloģiski aktīvas vielas - fitoncīdus. Augļi ir apveltīti ar sienošu, pretiekajsuma un antimikrobu darbību,to pašu darbību veic arī puķes un lapas; miza - ar diurētisku un sviedrētāju darbību. Ar fitoncīdu īpašību ir apveltīti tikai svaigi ievas augļi.

Pielietojums

Novārījums: 1) 1 g.kr. ievas augļu uz 250 ml ūdens,varīt 20 minūtes, izkāš karstā veida. Pieņem pa 50 ml 2-3 reizes dienā pie caurejas; 2) samalcinātas ievas mizas 5.gramus uz 250 ml ūdens,varīt 15 minūtes, uzstāj 30 minūtes, izkāš. Pieņem pa 1 g.kr. 3 reizes dienā pie bezmiega un apmaiņas procesu traucējumiem (apmaiņas poliartrīts, podagra, nierakmeņu slimība) un kā sviedrētāja līdzeklis.

Uzlējums: 1) 2 g.kr. svaigu ievas augļu uz 200 ml ūdens uzstāj 7 stundas, izkāš. Pielieto ārīgi ārstējot ādas sēnīšslimības; 2) 1 g.kr. puķu un lapu ievas uz 250 ml vārīta ūdens uzstāj 1 stundu, izkāš. Pieņem pa 50 ml 3-4 reizes dienā pie caurejas, bronhīta, pneimonijas, anēmijas un kā sviedrētāja līdzeklis; 3) 2 g.kr. ievas puķu uz 200 vārīta ūdens ml uzstāj 1 stundu, izkāš. Pieņem pa 1 g.kr. 3-6 reizes dienā pie vielmaiņas traucējumiem. Pielieto acu skalošanai pie konjunktivīta un blefarīta.

Uzlējums: 2 g.kr. ievas mizas uz 200 ml degvīna uzstāj 3 nedēļas, izkāš. Pielieto ārīgi braucīšanām pie reimatisma, radikulīta un miozita. Svaigus ievas lapus pieliek komprešu veidā pie furunkuliem, audzējiem. No ievas puķēm pārtvaicem saņem ievu ūdeni, kas ir lietojams kompresa veidā pie acu slimībām. Ievas augļus izmanto mājas apstakļos ievārījuma, kompotu, morsa, atspirdzinošo dzērienu pagatavošanāi; tos pieliek pie tējas (kauliņiem ir jāpaliek viengabala: tos izņem, lai izvairīties no iespējamas amigdalina iekļaušanās); no ievu miltiem cep piragus.


 
 
 
 
  Ūdenspipars. / Polygonum hydropiper L.  
 
Polygonum hydropiper L. / Ūdenspipars.

Apraksts

Ūdenspipars (latīņu: Polygonum hydropiper) syn. Persicaria hydropiper (L.) Spach. Morfoloģija Sēklaugu nodalījums. Segsēkļu apakšnodalījums Divdīgļlapju klase Sūreņu dzimta. Apraksts. Viengadīgs sūreņu dzimtas lakstaugs, vidējs - ga 15-70cm . Stublājs stāvs, sarkanīgs, kails, zarojas no pamata un galos nolīkst. Lapas izkārtotas pamīšus, vienkāršas, veselas lancetiskas vai lineāri lancetiskas ga 3-7 cm, pl 0.5-1.5cm, ar gludu malu, smailu galu, pamats ķīļveidīgs. Turzītes augšējā mala sarmataina. Ziedi šauras, skrajas skaras ga 3-6cm, sakārtotas skrajos, pārtrauktos ķekaros, kas galā nolīgst. Apziednis zaļganbalts vai rožaini iesārts ga 0.4cm, ārpusē klāts ar punktveida dziedzeriem. Zied no maija vidus līdz septembrim. Augļi - eliptisks riekstiņš. Savu nosaukumu augs ieguvis savas sīvās, kodīgās garšas dēļ. Izplatība. Latvijā sastopams visā teritorijā. Pasaulē izplatības areāls - ziemeļu apvidos pola tuvumā Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Biotopi. Sastopams mitrās vietās mežu laucēs, krūmājos, mitrās pļavās, ūdenstilpņu un grāvku krastos. Raksturīgs lakstaugs Latvijas mitro smilšu pludmalēm.

Pielietojums

Tiek izmantots kulinārijā, kosmētikā un tautas dziedniecībā - lapas un nenobriedušo sēklu masa tiek sasmalcināta un uzklāta uz ķermeņa ādas ekzēmas skartajām vietām. Pārbaudīts tautas līdzeklis caurejas, malārijas, dzemdes asiņošanas un hemoroīdu ārstēšanai.


 
 
 
 
  Granātābolus / Punica granatum L.  
 
Punica granatum L. / Granātābolus

Apraksts

Granātābolus (Punica granatum) kultivē jau aptuveni 5000 gadu. Tie minēti Bībelē, kā arī grieķu un romiešu mitoloģijā kā auglības, mīlestības un pilnības simbols. Granātāboli ir viens no senākajiem dabiskajiem ārstniecības līdzekļiem pret bakteriālām saslimšanām, zarnu parazītiem, hemoroīdiem, kā arī efektīgs palīgs vīrusu apkarošanā. Granātābolu koks dzīvo pat vairākus simtus gadu, var sasniegt piecu metru augstumu un izplesties līdz trim metriem plašumā. Pavasara un vasaras mēnešos granātkoks zied lieliem, oranžsarkaniem ziediem, kas nobriest āboliem līdzīgos sarkanīgos augļos. Šo augļu dzimtene ir Irāna un Pakistāna. Arī mūsu dienās tie aug siltajās zemēs, pārsvarā Vidusjūras reģionā, Brazīlijā un citās valstīs. Apaļā forma, daudzās sēklas un patīkamā smarža senatnē vedinājusi cilvēkus uzskatīt granātābolu par pilnības simbolu un raisījusi asociācijas par dažādām īpašībām. Grieķu mitoloģijā granātābolam piedēvē auglības simbola spēku, jo dieviete Afrodīte to pati esot audzējusi Kiprā. Grieķijā kāzu svinībās jauno pāri apmētā ar žāvētiem granātāboliem. Ja auglis pārplīst un sēklas izbirst, ģimenē būšot daudz bērnu. Romieši granātābolus importēja no feniķiešu kolonijas Kartāgas Āfrikas ziemeļos. Nosaukums «granātābols» saistīts vai nu ar auga izcelsmi — feniķiešu āboli (Malum punicum), vai arī tas savu vārdu iemantojis daudzo sēklu dēļ — sēklainais ābols (Malum granatum). Romieši granātābolus uzskatījuši par laulības simbolu, bet pašu granātkoku tā ugunssarkano ziedu dēļ — par mīlestības un auglības simbolu. Senajā Romā līgavas nēsājušas ziedošu granātkoka zaru vainagus. Kristīgajā kultūrā granātābols bija Jēzus mātes Marijas auglības simbols. Iespējams, ka arī Bībelē minētais Atzīšanas koka auglis bijis granātābols.

Pielietojums

Ir pētījumi, ka granātābolu sēklas satur kādu vērtīgu vielu, kura nekur citur dabā nav sastopama. No sēklām īpaši saudzīgā veidā (bez gaismas un gaisa klātbūtnes zemā temperatūrā) izspiež ļoti augstvērtīgu eļļu, kas bagāta ar vienīgi granātābolos sastopamu taukskābi. Tā ir gamma-linolēnskābe, kam ir preventīva un dziedējoša iedarbība vēža saslimšanas gadījumos. Granātābolu sulas lietošana uzturā ir visai noderīga. Tā aizkavē novecošanas procesus un palīdz izsargāties no aterosklerozes. Svaigas granātābolu sulas uzturvērtība (74 kcal/100 g) ir aptuveni šāda: 80% ūdens, 0,7% olbaltumvielu, 0,6% tauku, 16% ogļhidrātu un 2,2% šķiedrvielu. Augļi satur arī C vitamīnu, kāliju, dzelzi un citas minerālvielas. Flavonīdiem bagātā miza noder pretiekaisuma tējas uzlējumiem. Svaigi spiestas granātābola sulas ieguvei veselu augli novieto uz cietas virsmas un, uzspiežot ar plaukstu, ripina to tik ilgi, kamēr vairs nav dzirdama sēklu knakšķēšana. Tad mizā izgriež caurumiņu un izspiež sulu, ko var izdzert arī tieši no augļa, ievietojot caurumā salmiņu.


 
 
 
 
  Bumbiere parastā / Pyrus communis L.  
 
Pyrus communis L. / Bumbiere parastā

Apraksts

Parastā bumbiere. Ziedēšanas laiks IV-V. Ziedu krāsa balta. Lapojuma krāsa zaļas. Ieteicama dzīvžogiem. Bumbieru, sevišķi saldo lielaugļu šķirņu augļi, ir bagāti ar cukuriem, organiskajām skābēm un minerālvielām, tajos ir arī vitamīni A, B, C, miecvielas u. c. Pats galvenais – tie ir garšīgi! Varbūt tāpēc tieši bumbieres aizvien drošāk iekaro paliekošu vietu Latvijas dārzos un sētās. Lai arī bumbieres ir samērā labi piemērojušās mērenās joslas klimatam un ir trešā ziemcietīgā kultūra (aiz ābelēm un skābajiem ķiršiem), mūsu ziemas nav prognozējamas, daudzkārt siltās mijas ar īpaši bargām. Bumbieres pieder pie rožu dzimtas (Rosaceae) bumbieru ģints (Pyrus). Latvijas teritorijā bumbieres nav augušas, tās ieviesušās no muižnieku dārziem. Latvijā galvenokārt izmanto parastās bumbieres ziemcietīgos liela auguma sēklaudžu potcelmus, kas pilnībā neatbilst intensīvas dārzkopības prasībām. Tiek pārbaudīti audzēšanai Latvijas apstākļos dažāda auguma klonaudžu potcelmi, taču šobrīd tirdzniecībā nav pieejami bumbieru pundurstādi.

Pielietojums

Bumbieru augļi ir bagāti ar cukuriem (līdz 12%), organiskajām skābēm, tajos ir arī A, B un C vitamīni u.c. Augļi – savelkoša, pretsāpju, antiseptiska, urīndzenoša, pretcaurejas darbība, ārstē vairogdziedzera slimības un novērš nogurumu.


 
 
 
 
  Magone / Papaver rhoeas L  
 
Papaver rhoeas L / Magone

Magoņu dzimta

Apraksts

Magone. Magoņu dzimta. Viengadīgs lakstaugs ar augstumu ir 30-60 cm. Stublājs stāvs, rievains,pārklāts ar cietiem matiem. Lapas pelēkzaļi, kārtējie, spalvveida-šķelti, ar iegareniem spārniem. Puķes ir sarkanas, spīdošas, vienkārtējas, ar lielu daudzumu putekšņlapu un ar 4 ziedlapiņām, kam pamatā ir 4 plankumi. Auglenīca sastāv no liela daudzuma augļlapu ar augšēju sēklotni. Drīksna novietota tieši uz sēklotnes. Stari izveido ziedpumpurus, kas ir saliekti monolīta diska. Auglis ir apaļīga vai olveida kastīte ar nepilnām starpsienām un sīkiem caurumiem zem drīksnas diska. Zied jūnijā - jūlijā. Aug sējās, uz nezāļainām vietām un stepju nogāzēm, nereti izšķiras dārzos. Sagatavo ziedlapiņas maijā - jūlijā; sēklu kastītes - no jūnija līdz augustam. Ziedlapiņas piesardzīgi norauj, ātri kaltē ēnā, bieži apgrozot, kamēr liela mitruma daļa neiztvaikos (izžāvētajām ziedlapiņām ir sarkani-violeta krāsa). Sēklu kastītes norauj, kamēr tie vēl pilnībā nav gatavojušies un ir zaļas krāsas (kaltē ēnā). Ziedlapiņas satur skābes, kamedi (20%), krāsojošās (40%) un taukainas (12%) vielas, alkaloīdus, kā arī darvu, minerālas sālis, kas ir bagātas ar dzelzi un magniju. Zālē un sēklas ir atrasts readīna alkaloīds, kā arī nenozīmīgs morfīna un narkotīna daudzums; piensulā — morfīns, kodeīns. Apveltīts ar mērenu miega zāļu iedarbību.

Pielietojums

Novārījums: 1 tējk. samalcināto magones kastīšu ar sēklem uzlej 500 ml ūdens,vāra 10 minūtes, uzstāj 1 stundu, izkāš. Pieņem pa 50 ml 4 reizes dienā pirms ēšanas pie sirdsklauves, sāpēm vēderplēvju dobumā, pie asa klepus un plaušas tuberkulozes sākuma stadija. Uzlējums: 1 ēdk. magones ziedlapiņu uz 500 ml vārīta ūdens uzstāj 1 stundu. Pieņem pa 50 ml 4 reizes dienā pirms ēšanas pie kuņģa katara, bezmiega, pārpūles, dizentērijas un sirdsklauves. Uzlējums: 1 ēdk. svaigu magones ziedlapiņu, 1 ēdk. medus uz 500 ml degvīna uzstāj 30 dienas, izkāš. Pieņem pa 50 ml 1 reizi dienā pie pārpūles un bezmiega. Sīrups: 50 gr. magones ziedlapiņu uz 400 ml vārīta ūdens ar citrona vai vīns-akmeņu skābes piemetinājumu uzstāj 4 stundas, izkāš. Deva bērniem - pa 1 tējk. 5-6 reizes dienā pie klepus, augšēju elpošanas ceļu katara. Nepieciešams ieturēt piesardzību, tā kā pārdozē var izsaukt noindēšanas simptomus. Ekstraktu no magones sēklas pielieto ārstējot asu enterokolītu, hemoroīdu, onkoloģisku saslimšanu, pie bezmiega, galvassāpēm. Ar svaigu magones sulu iesmērē bitu, lapseņu un citu kukaiņu kodienu vietas. Izsautētas magones lapas un sēklu kastītes pielieto komprešu veidā pie sasitumiem, audzējiem, locītavas sāpēm.


 
 
 
 
  Lakači ārstniecības (plaušu zāle) / Pulmonaria officinalis L  
 
Pulmonaria officinalis L / Lakači ārstniecības (plaušu zāle)

Apraksts

Lakači ārstniecības (plaušu zāle). Pulmonaria officinalis L. Daudzgadīgs lakstaugs ar augstumu 10-40 cm, ar taisnu, ribainu stublāju. Saknenis ir tievs, līčains, tumšbrūns, ar daudzām garām pavedienveida piesaknēm. Lapas olveida-lancetes, saasināti, grumbuļaini; apakšēji - uz gariem kātiņiem,lielie, sirdsveida-olveidi, rodas pēc ziedēšanas. Ziedi ir sīkie uz garām kājiņām, sākumā purpura krasā, bet pēc tam violeti-zilā, pie stublāju galotnēm salikti ziedkopu-cirtās. Auglis ir sīks, gludens, spīdošs rieksts. Zied maijā. Aug pa mežu mežmalēm, krūmājos Eiropas Krievijas daļā un uz Kaukāza. Zāli sagatavo ziedēšanas laikā. Satur gļotainas vielas, alantoīnu, vasku, fitosterolu, flobafēnu, miecvielas(līdz 10%), saponīnu, karotīnu, C vitamīnu, rutīnu, nozīmīgu daudzumu minerālvielu un polifenolu, kuru starpā šķīdīgi (aptuveni 1%) un nešķīstoši (aptuveni 4%) silikāti, liels mikroelementu komplekss (īpaši mangāna). Regulē iekšējas sekrēcijas dažu dziedzeru darbību, pastiprina asinsrades procesu (pateicoties mikroelementu kompleksa saturam). Apveltīts ar asins apturošu, atkraukājošu, vieglu sienošu, diurētisku, pretiekaisuma, antiseptisku un brūču dziedošu darbību.

Pielietojums

Uzlējums: 2 ēdk. lakaču zāles uz 500 ml vārīta ūdens uzstāj 2 stundas, izkāš. Pieņem pa 100 ml 4-5 reizi dienā pie klepus, elpošanas institūciju slimībām, piesmakušam balss, tuberkulozes bērniem, caurejas un citām kuņģa zarnu trakta slimībām, pie nieru iekaisuma, akmeņiem urīnpūslī, sievietes slimībām, diatēzes, asiņošanām un hemoroīdiem. Ar spēcīgu uzlējumu skalo brūces. Samalcinātus lakaču lapus pieliek pie strutainām brūcēm to sadzīšanai. Lakačiem ir maigi garšīgi zaļumi un tos var lietot ēdienā (piemēram, pavasarīgiem vitamīnu salātiem).


 
 
 
 
  Fizālis parastais / Physalis alkekengi L.  
 
Physalis alkekengi L. / Fizālis parastais

Apraksts

Dārzeņi, kuri tiek saukti dažādos vārdos: fizālis, fizaliss, fizāltomāti, japāņu lampioni, tomatillo, zemes ķirši… pieskaitāmi pie mazpazīstamiem, lai arī Eiropā esot ieceļojuši kopā ar saviem radiniekiem tomātiem un Latvijā audzēti jau 20-30 gados. Fizālis (Physalis alkekengi) ir viena no plašākajām nakteņu dzimtas (Solanaceae) ģintīm. Zināms vairāk nekā 100 sugu, kuras savstarpēji atšķiras gan pēc auga izmēra, gan augļa un kauslapu krāsojuma. Lielākā to daļa savvaļā sastopama Amerikas tropu un subtropu zonā. Fizāļi ir daudzgadīgi vai viengadīgi lakstaugi, un to ziedi ir necili, sīki, bālgani. Daļai sugu augļi lietojami pārtikā, bet augam dekoratīvo vērtību galvenokārt piešķir koši oranžie augļi, kurus ietver iekrāsotas kauslapas laternas veidā (auga ģints nosaukums tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ‘pūslis’). Tautā šiem augiem ir daudz un dažādu nosaukumu. Fizāļu dēstus sāk audzēt marta beigās, aprīlī, uz lauka izstāda neilgi pirms tomātiem (agrākai ražai var audzēt siltumnīcā). Fizāļiem neizlauž sāndzinumus – jo kuplāks augs, jo vairāk augļu (zarošanos veicina galotņu izkniebšana).  Ēdamā daļa - auglis ir daudzsēklu oga, kas ietverta spēcīgi attīstītās zieda kauslapās. Atkarībā no šķirnes auglis apaļš, plakans, mazs ~10 g, vai lielāks 30-80 g, zaļš, dzeltens vai violets. Augs un tā augļi līdzīgi Franše fizāļiem jeb “Ķīnas laternām”, kas ir daudzgadīgi krāšņumaugi, ar daudzsēklu sīkiem auglīšiem, bet apvalciņš-lukturītis rievots, spilgti dzeltens vai oranžs, uzturā nelietojami.

Pielietojums

Augļos sausnes saturs 5 – 10 %, cukurs 2,5 –3,5 %, organiskās skābes 0,7 – 0,8 %, pektīnvielas ~0,30 %, C vitamīns ~35mg %. Augļi bagātīgāk nekā citi dārzeņi satur Ca un P. Literatūrā tiek norādīts, ka to sastāvā ir savienojumi, kuri saista un izvada no cilvēka organisma smagos metālus un citas kaitīgas vielas. Augļu saturā ir daudz želējošu vielu. Uzturā iesaka lietot sirds, asinsvadu un aknu slimniekiem, kā arī garīgā darba veicējiem smadzeņu darbības aktivizēšanai. Augļus izmanto svaigus, tos var sālīt, marinēt, gatavot džemus, sukādes, kā piedevu konditorijas izstrādājumiem.


 
 
 
 
  Pētersīļi / Petroselinum crispum (Mill.) Nym.Petroselinum sativum Hoffm.  
 
Petroselinum crispum (Mill.) Nym.Petroselinum sativum Hoffm. / Pētersīļi

Apraksts

Pētersīļi ir divgadīgi seleriju dzimtas (Apiaceae) svešapputes augi. Tiem sakne veidojas līdzīgi kā burkāniem. Ir divi veidi: sakņu pētersīlis un lapu pētersīlis. Izplatītākie ir sakņu pētersīļi. Šiem pētersīļiem ir attīstītas lielas saknes un lapas. Lapas ir divkārt un trīskārt plūksnainas. Lapu kāti ir 10-15 cm gari; saknes 10-18 cm garas un savukārt 3-5 cm resnas, vārpstveida, baltas vai pelēcīgi baltas un lejas daļā bieži vien zarotas. Pirmajā augšanas gadā pētersīļiem izveidojas spēcīgas lapas un sakne, bet otrajā augšanas gadā izaug ziedi un nobriest sēklas. Saknes satur līdz 3 mg% C vitamīna, bet lapas pat līdz 150 mg% C vitamīna. Tāpat lapas satur arī karotīnu un B grupas vitamīnus. Lapas un saknes izmanto kā garšvielas un piedevas.

Pielietojums

Pētersīļi sekmē urīnskābes un sāļu izdalīšanos no organisma, kas ir ļoti svarīgi, slimojot ar podagru vai poliartrītu. Saknes noder aptaukošanās gadījumā un pret aknu un nieru slimībām. Urīndzenošs līdzeklis pie sirds vai nieru izraisītas tūskas un pret zarnu atoniju: 3 reizes dienā dzer 1 – 2 tējkarotes svaigu pētersīļu sakņu sulu. Pret prostatītu, menstruālā cikla traucējumiem, sirds izraisītu tūsku, nieru un zarnu kolikām, meteorismu: 1 deserta karoti sīki sasmalcinātu kaltētu vai svaigu pētersīļu sakņu aplej ar 1/2 glāzi verdoša ūdens un ļauj 8 – 10 stundas iestāvēties, izkāš, dzer pa 1 ēdamkarotei 3 – 4 reizes dienā 30 minūtes pirms ēšanas. Pret nierakmeņiem un cistītu: 30 g sasmalcinātu pētersīļu lakstu un lapu pārlej ar 1 glāzi ūdens, uzvāra, uzliek blīvu vāku un vāra 5 minūtes, ļauj atdzist, tad izkāš; lieto pa 2 ēdamkarotēm 4 reizes dienā. Pretdrudža līdzeklis augstas temperatūras gadījumā: no pētersīļu lapām izspiež sulu un dod slimniekam dzert pa 2 tējkarotēm 3 – 5 reizes dienā. Urīndzinējs tūsku gadījumā: 800 g pētersīļu lapu rūpīgi nomazgā, applaucē ar verdošu ūdeni, ļauj ūdenim notecēt, tad lapas sīki sasmalcina, ieliek stikla, māla vai emaljētā traukā, pārlej ar pienu tā, lai tas zaļumus pārklāj, ievieto trauku cepeškrāsnī un ļauj pienam labi izkarst, bet neļauj vārīties! Izkāš un lieto pa 1 – 2 ēdamkarotēm katru stundu visu dienu. Pret tūsku jebkurā ķermeņa vietā: vakarā ņem notīrītas, nomazgātas pētersīļu saknes ar lakstiem un lapām, samaļ gaļasmašīnā, 1 glāzi pētersīļu masas liek aizvākojamā stikla vai emaljētā traukā, pārlej ar 2 glāzēm verdoša ūdens, aizvāko un ļauj nostāvēties līdz rītam. Otrā rītā caur kafijas filtru vai dubultu marli izkāš, iegūtajam šķidrumam pievieno 1 citrona sulu. Uzglabā ledusskapī. Dzer pa 2 ēdamkarotēm rītā un vakarā 2 dienas pēc kārtas, tad 2 dienas izlaiž un atkal 2 dienas dzer. Šādi rīkojas, līdz tūska izzūd. Šim augam piemīt abortīvas īpašības, tāpēc grūtniecēm un sievietēm, kam mēdz būt spontānie aborti, to nevajag lietot. No pētersīļu izmantošanas jāatturas arī cilvēkiem, kas cieš no nefrīta – nieru iekaisuma.


 
 
 
 
  Peonija novirzīta / Paeonia anomala L  
 
Paeonia anomala L / Peonija novirzīta

Gundegas dzimta

Apraksts

Peonija novirzīta. Gundegas dzimta. Daudzgadīgs lakstaugs ar augstumu 60-100 cm, ar brūnu resnu zarainu sakni. Stublāji taisni, nezaraini, ar zvīņām pamatā. Kārtēji, div- un trissašķeltas lapas. Ziedi ir liela izmēra, sarkana vai bāli-roza krasā; tasīte no 5 kauslapām; ziedvainadziņā 5 ziedlapiņi un vairāk; putekšlapu ir daudz. 2-5 auglenīcas  ar augšēju sēklotni. Auglis ir skrejlapa, kas sastāv no dažām noraidītajām skrejlapām. Sēkli lieli, melni, eliptiski. Zied maijā - jūnijā. Augs ir indīgs!  Aug pa skuju un jauktu mežu mežmalām, uz subalpīna pļavām Eiropas Krievijas daļas ziemeļaustrumu rajonu mežu zonā, Sibīrijā un Austrumu Kazahstāna rajonos. Saknes sagatavo rudenī. Saknes satur ēterisku eļļu (līdz 1,1%), glikozid -salicīnu, cukuru (līdz 10%), cietinātāju (līdz 78,5%), taninu, nenozīmīgu alkaloīdu daudzumu un lielu daudzumu atšķirīgu mikroelementu, īpaši hromu un stronciju. Ēteriskas eļļas sastāvā ienāk peonols, skābes. Apveltīts ar pretsāpju, pretkrampju un mierinošo darbību.

Pielietojums

Peonijas preparāti būtiski neiespaido uz veģetatīvu nervu sistēmu, sirds-asinsvadu sistēmu un elpošanu. Varbūtēj, pateicoties stroncija saturam tie tiek izmantoti kuņģa un dzemdes vēža ārstēšanai. Peonijas ūdens uzlējums ir apveltīts ar antibakteriālu darbību, paaugstina apetīti un kuņģu sulas skābumu, uzlabo gremošanu. Novārījums: samalcināto peonijas sakņu 100 gr. uz 1 l ūdens vārīt līdz 500 ml mazā uguni, izkāš un pieliek 100 ml 96%-ga spirta. Pieņem pa 10 lāsēm 3-4 reizes dienā pirms ēšanas pie kuņģa slimībām, caurejas, asiņošanām, kā arī pie drudža, klepus, reimatisma un podagras, bezmiega, un strutaina otita. Uzlējums: 1) 100 gr. svaigu peonijas ziedlapiņu un 100 gr. lapu uz 200 ml 70%-ga spirta uzstāj 14 dienas, izkāš. Pieņem pa 10-15 lāsēm pie epilepsijas kā ārstniecības papildlīdzeklis;  2) Samalcināto peonijas sakņu 100 gr. uz 400 ml 70%-ga spirta uzstāj 3 nedēļas, izkāš. Pieņem pa 10-15 lāsēm 3-4 reizes dienā (ārstēšanas kurss - 30 dienas, pēc 10-dienu pārtraukuma kursu var atkārtot) pie neirastēniskiem stāvokļiem ar paaugstināto uzbudināmību (involūciju neirozes, neirotiski stāvokļi pie gi-perteriozes), bezmiegs, fobijas un hipohondriskie stāvokļi. 3) Samalcinātas peonijas sēklas 100 gr. uz 400 ml degvīna uzstāj 3 nedēļas, izkāš. Pieņem pa 1 tējk. 3-4 reizes dienā pie gastrīta un dzemžu asiņošanām. Peonijas preparātus nedrīkst dot bērniem līdz 12 gadu vecumām.


 
 
 
 
  Plūmes / Prunus domestica l.//Prunus oeconomica Borkh. Prunus sativa P. et С  
 
Prunus domestica l.//Prunus oeconomica Borkh. Prunus sativa P. et С / Plūmes

Apraksts

Plūmes ir viena no galvenajām augļaugu kultūrām un nozīmīguma ziņā mūsu dārzos ir otrajā vietā aiz ābelēm. Koks neliela auguma, ar skraju, platu vainagu. Ātraudzīgs, ražot sāk agri (pirmie augļi 2. gadā pēc stādīšanas, raža – 3.- 4. gadā). Ražo regulāri, bagātīgi. Zied vidēji agri. Ziemcietība laba, ziedpumpuru - augsta. Daļēji (atsevišķos gados pilnīgi) pašauglīga. Augļi vidēji lieli ,forma ovāli- ieapaļa. Miziņa vidēji bieza, tumši sarkan- violeta ar zilganu apsarmi. Mīkstums tumši dzeltens, sulīgs, aromātisks. Kauliņš atdalās labi. Augļi piemēroti desertam, kompotiem un ievārījumiem; samērā transportabli. Ienākas vidēji agri, augusta beigās, septembra sākumā. Plūmju augļusvar izlietot gan svaigā veidā, gan arī iespējams izgatavot viedažādākos pārstrādes produktus. Plūmes tiek izmantotas jogurtu un saldējuma piedevām.

Pielietojums

Plūmju augļos ir 15-25 % sausnes, līdz 15% cukuru, ābolskābe un citronskābe, pektīnvielas, miecvielas, uz 100g ap 100 mg P vitamīna, 22 mg c vitamīna, kā arī Bg ,E, K, PP, B1, B2, A vitamīns. Augli satūr kāliju, kalciju, magniju, fosforu, nātriju, dzelzi, mangānu, kobaltu un citas vielas. Plūmēs esošais P vitamīns ļauj ārstēt asinsvadu slimības, hipertonisko slimību, plausu karsoni, tuberkulozi, reimatismu. Plūmes noder pret aizcietējumiem un nomierina nervus.


 
 
 
 
  Niedre parasta. / Phragmites communis Trin.  
 
Phragmites communis Trin. / Niedre parasta.

Stiebrzāles dzimta

Apraksts

Niedre parasta. Stiebrzāles dzimta. Daudzgadīgs lakstaugs ar augstumu 3-4 m, zilganpelēks-zaļš, ar garu sakneni un taisnu augstu stublāju. Lapas ir kārtēji, lineāri, gari, plakani, cieti, pa malām graizīgi. Daudzpuķu vārpas ir saliktas sudrabaini-brūnā, garā, pūkainā skarā. Zied jūlijā - septembrī. Aug uz mitras augsnes pa upju, dīķu, purvu krastiem, krūmājos un uz pļavām, bieži izveidojot krūmus, gandrīz visā Krievijas teritorijā. Jaunus knitājus un lapus sagatavo maijā - jūnijā; sakneņi - rudenī. Sakneņi satur olbaltumu, cukuru, asparaginu, argininu. Apveltīts ar  diurētisku, sviedrētāja un pretdrudža iedarbību.

Pielietojums

Uzlējums: 4 g.kr. samalcināto niedres lapu  un knitāju uz 500 ml vārīta ūdens uzstāj 1 stundu, izkāš. Pieņem pa 100 ml 4-5 reizes dienā pie saaukstēšanos saslimšanām, ko pavada paaugstinātā ķermeņa temperatūra un sausums kaklā, pie urīnvadu un urīnpūšļa iekaisuma saslimšanām. Svaigas samalcinātas niedres saknes pieņem pa 30-60 gr. dažas reizes dienā pie saslimšanām, kuras ir norādītas augstāk, arī kā pretinde ar zivi vai krabjiem saindēšanas gadijumā.

 


 
 
 
 
  Meklējuma teksts  
   
 
 
     
 
E-APTIEKA  TAS, ko Jūs meklējāt, iespējams ŠEIT >>> Veselības Internets-Veikals
 
   

Titāna rokassprādze, 194 mm

120.00 €

Magnētiskais lauks regulē un līdzsvaro negatīvos un pozitīvos jonus cilvēka ķermenīAtvieglo fizisku diskomfortu, veicina asins cirkulāciju, pasargā no apkārtējās vides radiācijas.

Titāna iedarbība:
• īpaši izturīgs metāls ar izteiktu ķīmisko stabilitāti;
• plaši pielietots, medicīnsku ierīču un implantu izgatavošanā;
• neitrāla iedarbība uz cilvēka organismu;
• nerada alerģiju, nav toksisks, neidarbojas uz ādu, muskuļiem un kauliem;
• palīdz regulēt cilvēka ķerneņa biostrāvas, veicinot asins cirkulāciju un fiziskās spējas;
• palīdz mazināt sasprindzinājumu, muskuļu stīvumu un nogurumu;
• stimulē asins plūsmu, palielinot izturību un veicinot vispārēju labsajūtu;
• palīdz novērst locekļu stīvumu, mazina diskomfortu un nodrošina sievietes labsajūtu menopauzes
   laikā.

Magnētu iedarbība:
• mazina nogurumu; 
• palīdz noregulēt biostrāvas un magnētiskos laukus cilvēka organismā;
• samazina brīvo radikāļu veidošanos un to iedarbību.

Ieteicams cilvēkiem, kuri:
• strādā garas stundas, sēžot pie rakstāmgalda
• pakļauti datoru un mobilo telefonu radiācijas starojumam
• cieš no stresa
• jūtas noguruši un pārslogoti
• cieš no miega traucējumiem un piekopj neveselīgu dzīves veidu
• jūt muskuļu saspringumu pēc fiziskiem vingrinājumiem

   

MEGASONEX zobu pasta 100g / 80ml

14.90 €

Baltinošā zobu pasta ar nanohidroksiapatītu MEGASONEX īpaši izstrādāta ultraskaņas un elektriskajām zobu birstēm. 

Hidroksilapatīts ir zobu uzbūves pamatelements.Tas palīdz atjaunot zobu emalju, padarot to gludu un spīdīgu. Šī zobu pasta speciāli izstrādāta elektriskajām un ultraskaņas zobu birstēm, bet var lietot arī parastajām zobu birstēm.Profesionālā zobu pastas formula tika izstrādāta Kalifornijas pētniecības institūtā, un MEGASONEX® zobu pasta atbilst pasaules vadošo zobārstniecības speciālistu stingrākajām prasībām. Tā novērš zobu aplikuma veidošanos. Zobu aplikums veicina zobakmens un caurumu veidošanos, kā arī var izraisīt smaganu iekaisumu un smaganu asiņošanu.

Megasonex®zobu pasta satur īpašu vielu – tetranātrija pirofosfātu, kas novērš aplikuma saķeri ar zoba virsmu. Nanohidroksilapatīts palīdz remineralizēt zobu emalju, atjaunojot zobu emaljas bojājumus agrīnajā stadijā(novērš kariesa baltos plankumiņus). Šī zobu pasta nesatur fluorīdu. Fluorīds var tikai stiprināt zobu emalju, bet nanohidroksilapatīts to faktiski atjauno. Fluorīds lielās devās var būt toksisks.

MEGASONEX® zobu pasta izmanto elektrisko zobu birstu priekšrocību, uzputojoties no augstās frekvences zobu birstes sariņu kustībām, neizmantojot nevēlamās putojošās vielas,piemēram sulfātus, tai skaitā SLS, kas ir pierādīts: sulfāti var izraisīt aftozas čūlas un stomatītu.

Nesatur parabēnus un konservantus. Nanohidroksilapatīts aizpilda mikroskopiskās plaisas zobos, stiprina emalju, padarot zobus gludus un gaišākus. Lai izvairītos no zobu demineralizācijas vai brušīta veidošanās, kas ir zobakmens struktūras pamatā, jāsaglabā optimālais pH līmenis mutes dobumā. MEGASONEX® formula nodrošina neitrālu pH līmeni. Daudzas zobu balinošās pastassatur abrazīvas daļiņas, kas palīdz noņemt zobu aplikumu un padarazobus baltākus, bet tas var sabojāt zobu emalju.

MEGASONEX® zobu pasta nesatur SLS. Tā ir pietiekami spēcīga lai atsvaidzinātu elpu, bet arī viegla un svaiga. MEGASONEX® paredzēta jūtīgiem zobiem, jo aizpilda dentīna kanāliņus, novēršot zobu jūtību. Lieliska pasta pacientiem ar zobu implantiem un ortodontijas pacientiem. 

Tilpums: 100ml/ 80g

 

Eriksona hipnoze    seksuāli traucējumi    Aleksandrs Moškins    Igors Šeļegovs    anoreksija    Svetlana Laputjko    bulīmija    muguras problēmās    disku trūce    Akupunktūra    adatu terapija    palīdzēs Akupunktūra       attiecību problēmas   Aleksejs Radčenko    Aleksandrs Moškins    traumu    Igors Šeļegovs    Svetlana Laputjko    Akupunktūra    Homeopātija    galvassāpes    hipertonija    Ēšanas traucējumi    psiholoģiskā diagnostika    Freids    potes    homeopātisko preparātu    bērnu saslimšanas    bērnu neadekvāta uzvedība    akupunktūrā    muguras    disku trūce    bailes    Adatterapija    ārstnieciska masāža    adatu terapija    starpskriemeļu trūce    osteohondroze    palīdzēs Akupunktūra    spondiloze    galvassāpes    spondiloze    Akupunktūra      Aleksejs Radčenko    neiroze    Aleksandrs Moškins    migrēna    adatu terapija    Akupunktūra palīdzēt    galvassāpes   Ģimenes psihoterapija    Eriksona hipnoze    seksuāli traucējumi    ausu izdurstīšana    anoreksija    Igors Šeļegovs    bulīmija    attiecību problēmas    insulta ārstēšana    Ēšanas traucējumi    miega traucējumi    menstruāla cikla traucējumi    Jogs    novājēt    Svetlana Laputjko    Akupunktūra    adatu terapija    psiholoģiskā diagnostika   

Visas tiesības ir aizsargātas. © SIA 'ROS', 2008
PULS.LV Professional statistical system       Europuls.eu - Catalog of the European Internet resources      Яндекс.Метрика Auraj studio карта сайта