Akupunktūra
Akupunktūras ārsts Aleksejs Radčenko
Homeopātija
Ārste homeopāte Svetlana Laputjko
Psihoterapija
Psihoterapeits Aleksandrs Moškins
Atmest smēķēšanu
Caurdurt ausis
  Veselības centrs ROS Centra speciālisti Pakalpojumu cenrādis Kur atrodas ROS   lv ru en  
DiagnostikaĀrstēšanaBemer-terapija


ROS ROS
reklāma saitā                            


Ārstniecības augi
 
  AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ
 
  ABCDEFGHIJKLMNOPQRSTUVWXYZ
 
 
  Purva vaivariņš / Ledum palustre L.  
 
Ledum palustre L. / Purva vaivariņš

Apraksts

Purva vaivariņš (latīņu: Ledum palustre) - mūžzaļš 30 - 120 cm augsts ēriku dzimtas pundurkrūms. Bieži izplatīts sūnu purvos un purvainos priežu mežos. Zaru miza tumši pelēka, sākumā klāta ar sarkanbrūnu tūbas kārtu un sīkiem dziedzerīšiem. Lapas pamīšus, vienkāršas, lineāras, 1 - 6 cm garas, 0,2 - 1,5 cm platas, stipri smaržojošas, ādainas, uz apakšpusi ieritinātām malām, virspusē tumši zaļas, spīdīgas, gludas vai jaunām lapām pareti klātas ar dzelteniem dziedzerīšiem, apakšpusē ar sarkanbrūnu tūbas kārtu un sīkiem dziedzerīšiem. Zied no maija līdz jūlijam. Ziedi sakopoti čemurveida ziedkopās, kas atrodas zaru galos. Kauslapas 5. Vainaglapas 5, baltas, 0,4 - 0,8 cm garas, parasti brīvas, nobirstošas, gandrīz olveidīgas. Putekšņlapas 10, to kātiņi balti, nedaudz garāki par vainagu. Auglenīca pie pamata ar disku, kam 8 - 10 zobiņi. Irbulis pavedienveida, mazliet īsāks par putekšņlapām. Auglis - nokarena pieccirkņu pogaļa ar paliekošu irbuli. Augs ir indīgs. Tā veģetatīvās daļas satur alkaloīdus, organiskās skābes, minerālvielas u.c. savienojumus. Auga daļas, sevišķi pirms ziedēšanas, satur arī ēterisku eļļu, kurai ir reibinoša smarža un dedzinoša garša; tā iedarbojas uz organismu narkotiski, jo tās sastāvā ietilpst ledolkampars jeb ledols - stipra inde, kas iedarbojas uz nervu sistēmu.

Pielietojums

Lakstus izmanto ārstniecībā, bet tikai ar ārsta ziņu. Izžāvētus un smalki saberztus vaivariņus lieto koku un blakšu apkarošanai.


 
 
 
 
  Parastā bārbele / Berberis vulgaris L.  
 
Berberis vulgaris L. / Parastā bārbele

Apraksts

Parastā bārbele (berberis vulgaris) ir vasarzaļš, līdz 3 m augsts bārbeļu dzimtas krūms. Diezgan bieži sastopams sausās, saulainās vietās. Miza gluda, sākumā gaiši zaļa, vēlāk pelēka. Garvasu lapas pārveidojušās 1-2 cm garos trīsžuburainos ērkšķos, no kuru žāklēm atiet īsvasas ar pušķos sakārtotām lapām. Lapas vienkāršas, iegareni olveidīgas, ādainas, līdz 4 cm garas un 3 cm platas. Lapas plātnes mala neizteikti zobaina, dzeloņaina, pamats ķīļveidīgi sašaurināts, kāts līdz 2 cm garš. Zied maijā un jūnijā. Ziedi vienkāršos, nokarenos, 4-6 cm garos daudzziedu ķekaros. Ziedu kātiņi īsi, pie pamata ar divām lancetiskām seglapām. Apziedņa lapas otrādi olveidīgas, zelta dzeltenas. Kauslapas 6, vainaglapas6, sakārtotas divos gredzenos. Pie vainaglapu pamata divi paugurveida nektāriji. Putekšņlapas 6, sakārtotas divos gredzenos, putekšņlapu kātiņi plati, putekšnīcas divcirkņu, atveras ar plaisu, saritinoties no apakšas uz augšu. Sēklotne augšēja, drīksna plata, sēklaizmetņi 2. Ziedi ļoti smaržīgi. Auglis- iegarena, spilgti sarkana, skāba oga ar 2 sēklām. Skaists dekoratīvs krūms.

Pielietojums

Ārstniecības augs, jo visas auga daļas satur alkaloīdu berberīnu, kas pazemina arteriālo asinsspiedienu, sekmē asins sarecēšanu, palēnina sirdsdarbību, veicina žults sekrēciju; tam piemīt antimikroba aktivitāte pret daudzām baktērijām un sēnēm. Augs ir labības svītru rūsas starpsaimnieks. Labs nektāraugs.


 
 
 
 
  Plūškoks sarkanais / Sambucus racemosa L.  
 
Sambucus racemosa L. / Plūškoks sarkanais

Apraksts

Sarkanais plūškoks (Sambucus racemosa) savulaik ievests no Rietumeiropas. Tas ir vasarzaļš, līdz 3 m augsts kaprifoliju dzimtas krūms ar pelēcīgi brūnu mizu un gaiši brūnu serdi. Līdzīgs melnajam plūškokam, kam ienākas melnas ogas, taču lapas ir sīkākas, ar gaišāku apakšpusi, rudenī tās nedaudz krāsojas. Zied maijā, veidojot ieapa­ļas, 5 – 7 cm garas, zaļgandzel­tenas ziedkopas. Plūškoks ir labs medus augs. Jūlijā – septembrī tam ienākas spilgti sarkani, apaļi augļi (kauliņi satur zilskābi). Krūmi ir ziemcietīgi, ēncietīgi, labāk gan aug pilnā apgaismojumā vai pusēnā, mitrā, barības vielām bagātā kaļķainā smilšmāla augsnē, bet pacieš arī sausas, smilšainas vietas. Visai pateicīgi, mazprasīgi augi. Latvijā sarkanais plūškoks sastopams diezgan bieži. Tas ir populārs krāšņumkrūms, kas daudzviet jau pārgājis savvaļā no stādījumiem. Labprāt aug upju krastos, vecos parkos, nezālienēs, uz komposta kaudzēm. Sarkanajam plūškokam, izņemot ziedus, raksturīga nepatīkama smarža. Auga izdalītie fitoncīdi nav pa prātam arī lielākajai daļai dārza kaitēkļu. Jau izsenis sarkanā plūškoka lapas un ogu sulu izmanto dziju un audumu krāsošanā, tā iegūstot dažādas nokrāsas – no dzeltenzaļas, zaļas līdz tumšpelēkai.

Pielietojums

Sarkanais plūškoks  ir pazīstams daudzu tautu medicīnā, kur pret dažādām kaitēm tiek izmantotas visas auga sastāvdaļas, sākot no ziediem un beidzot ar saknēm. Plūškoka ogas izmantojamas ievārījumiem un sulu gatavošanai, kaltētas tās ziemā lieto tējai vai kā uztura bagātinātāju un antioksidantu. Plūškoka augļus mēdz izmantot arī kā krāsvielu sīrupiem vai vīniem, bet tas jādara ļoti uzmanīgi, jo tautas medicīnā ziedus pazīst kā sviedrēšanas, bet augļus – kā caurejas līdzekli. Proti, ja tos ieēd par daudz, var saindēties. Pirmās pazīmes: dedzinoša sajūta rīklē, kuņģī, apskurbums (apdullums), elpas trūkums.


 
 
 
 
  Plūškoks melnais / Sambucus nigra L  
 
Sambucus nigra L / Plūškoks melnais

Apraksts

Melnais plūškoks – Sambucus nigra L. ir plaši izplatīts un pazīstams visā Eiropas teritorijā. Tas var veidot visnotaļ plašas audzes, tomēr vislabprātāk aug cilvēku tuvumā. Šai ziņā plūškoks ir ļoti sabiedrisks augs un labprāt aug pat nelielu ceļu malās, pacieš dzīvu satiksmi un ceļa putekļus. Tautā to mēdz dēvēt arī par pliederu. Plūškoks ir pazīstams ne vien Eiropā, bet arī Ziemeļāfrikā un Priekšāzijā.  Latvijā melnais plūškoks sastopams galvenokārt Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā - reģionos uz dienvidiem un dienvidrietumiem no Daugavas. Melnais plūškoks ir ziemcietīgs Kurzemē līdz līnijai Tukums - Dobele - Iecava - Skaistkalne, tālāk uz austrumiem sastopams tikai atsevišķās vietās gar Lietuvas robežu, retāk Vidzemē un Latgalē. Koks var sasniegt 5 – 6 metru augstumu. Tā miza ir gaiši brūna, it kā sasprēgājusi un klāta smalkām kārpiņām, stumbra serde korķveidīga. Plūškoks uzzied jūnijā-jūlijā milzīgos krāšņos, spēcīgi un īpatnēji smaržojošos ziedu čemuros, kas nedaudz atgādina pīlādžu ziedu čemurus. Ziedus var izmantot arī svaigā veidā – pievienot tos atsvaidzinošiem dzērieniem, pat vienkārši ūdenim. Var pievienot cukuru un gatavot plūškoka ziedu sīrupu. Vācu un krievu literatūrā ir aprakstīts melnā plūškoka ļoti plašs lietojums medicīnā – kā ārstniecisku līdzekli izmanto tā lapas, ziedus, mizas un saknes. Krievu literatūrā ir daudz atsauču uz melnā plūškoka izmantošanu Bulgārijas un Ukrainas tautu medicīnā. No ziediem izgatavo garšīgu sīrupu – to pazīst Zviedrijā, Austrijā, Vācijā un citās zemēs. Puslitra pudeli ar ziedu sīrupu Vīnē, Austrijas galvaspilsētā, iegādājos par ekvivalentu naudu mūsu sešiem latiem. Atvedu arī divus ziedu sīrupa paraugus no Vācijas. Degustācijā manis gatavoto ziedu sīrupu bioloģiskie lauksaimnieki atzina par garšīgāko (diemžēl vēl nav izstrādāts mājražotāju likums).

Pielietojums

Ziedus var kaltēt un ziemā, gripas un citu saaukstēšanās un iekaisuma vīrusu laikā pievienot ārstnieciskajām un profilaktiskajām tējām, lai spēcinātu organisma aizsargspēju un mazinātu uzņēmību pret vīrusu iedarbību. Plūškoka ziedus, lapas, augļus un arī mizu var izmantot arī sāpju (it īpaši galvas, ausu un zobu sāpju) remdēšanā. Cilvēkiem svaigas plūškoka ogas iesaka aizcietējumu gadījumos – parastos gadījumos rūgšanas procesā izstrādājies alkohols izraisīs vienīgi caureju. Plūškoka ogas ir bagātas ar vitamīnu C, kā arī A, B1 un B2. No tām var gatavot ievārījumu, sulu, marmelādi vai vīnu. Taču jābūt uzmanīgiem – ogas ir nedaudz indīgas. Pirms to lietošanas vēlams pārliecināties par katra atsevišķa cilvēka reakciju uz šo koku ogām vai konsultēties ar speciālistu. Tautas medicīna un zinātnieki atzīst, ka melnais plūškoks ārstē astmu, stiprina imunitāti, palīdz pret mainīgo gripas vīrusu, saaukstēšanos, bronhītu, reimatismu, veicina asinsriti, palīdz aterosklerozes slimniekiem, tam piemīt nervus nomierinoša darbība. Kā antioksidants tas novērš aptaukošanos, sakārto zarnu darbību, novērš zarnu spazmas, nefrītu, nierakmeņu rašanos, šķīdina esošos nierakmeņus. Ja jūs moka podagra – palīdz kaltētu ogu komprese, ja radikulīts – kaltētu ziedu komprese kopā ar kumelīšu ziediem.


 
 
 
 
  Papaija / Papaya vulgaris DC // Carica papaya L.  
 
Papaya vulgaris DC // Carica papaya L. / Papaija

Apraksts

Papaijas aug aptuveni sešus metru augstos kokos. To sulīgais oradžkrāsas mīkstums garšo pēc melones un persika sajukums, taču šo garšu iespējams pastiprināt ar laima vai citrona sulu. Papaijai ir bumbiera forma. Tam iekšā ir daudz melnu sēkliņu, bet piparotās garšas dēļ tās nav ēdamas. Augļi satur papaīnu – enzīmu, kas kavē želatīna sarecēšanu, tādēļ papaijās nevar izmantot, piemēram, želeju vai uzpūteņu gatavošanai.  To uzglabā un izmanto tāpat kā mango. Papaijas augļi satur tādus fermentus kā proteāzi, amilāzi, kuri sašķeļ olbaltumvielas un cieti, uzlabo gremošanu, veicina aktīvu pārtikas sagremošanu un sašķelto produktu izvadīšanu. Papaija ir lielisks deserta produkts, un tā tiek plaši izmantota kulinārijā un konditorejas rūpniecībā, pagatavojot augļu salātus, pudiņus, kā arī tiek lietota kā piedeva piena produktiem.

Pielietojums

Papaija novērš sāpes un sliktu pašsajūtu pēc pārēšanās, veicina regulāru zarnu trakta darbību. Vēl šis eksotiskais auglis arī žāvētā veidā saglabā visas garšas un uzturvielu īpašības. Zinātnieki izpētījuši, ka papaijā esošas vielas var izraisīt spontāno abortu. Ja esi grūtniece – atsakies no papaijas.



 
 
 
 
  Pabērzs parastais / Rhamnus cathartica L.  
 
Rhamnus cathartica L. / Pabērzs parastais

Apraksts

Pabērzs parastais. Neliels (ga 1.5-4 m ) pabērzu dzimtas krūms. Vainags plašs. Miza tumši brūna, gluda, ar sīkiem, gaišiem punktiem. Pumpuri bez zvīņām. Lapas uz zariem pamīšus, veselas, eliptiskas (ga 3-8 cm, pl 2-4 cm), mala gluda, gals īsi smails, pamats ķīļveida, dzīslojums plūksnains. Ziedi sīki (ga 0.2-0.5 cm), balti vai zaļganbalti, pušķos pa 3-8 lapu žāklēs. Kauslapas garākas nekā vainaglapas. Putekšņlapas īsākas nekā apziednis. Auglis - kaulenis (Ø 0.6-0.8 cm) ar 3 sēklām, negatavs zaļš, tad sarkans, gatavs - violeti melns. Gatava augļa mīkstums violeti sarkans. Augļi nogatavojas pakāpeniski: vienlaikus var atrast gan pilnīgi zaļus, gan daļēji gatavus, gan pilnīgi nogatavojušos augļus. Zied maijā un jūnijā. Plaši Eiropā un Rietumāzijā. Ieviests Ziemeļamerikā. Latvijā bieži visā valstī. Dažādi krūmāji, meži, aizaugošas ganības, upju ielejas un gravas.  Ārstniecības un krāsu augs.

 

Pielietojums

Pabērza drogas satur antraglikozidus un to skaldproduktus, flavonoīdus, pektīnvielas u.c. Gatavo tēju, novārījumu un uzlējumu. Lieto par vieglu caurejas līdzekli.


 
 
 
 
  Piparmētra. / Mentha piperita L.  
 
Mentha piperita L. / Piparmētra.

Apraksts

Piparmētra (Mentha x piperita) ir daudzgadīgs, kultivēts lūpziežu dzimtas mētru ģints ārstniecības augs, kas jau kopš senseniem laikiem plaši pazīstams visā pasaulē. Kaut arī ārstnieciski piparmētra ir ļoti vērtīgs augs, kas palīdz pret daudz un dažādām kaitēm, to izmanto ne tikai medicīnā un farmācijā. Piparmētras sastāvā esošā ēteriskā eļļa satur mentolu (~50%). Tieši savas atsvaidzinošās iedarbības un patīkamās, svaigās garšas dēļ šo augu izmanto arī pārtikas un parfimērijas rūpniecībā. Piemēram – zobu pastu, košļājamo gumiju un sūkājamo ledeņu ražošanā.Satura rādītājs [paslēpt] Piparmētras ziedi. Mentha piperita ir daudzgadīgs lūpziežu dzimtas lakstaugs. Tā stāvā, zarainā, zaļā stublāja garums sasniedz 30-80 cm, iegareno, smailo, panātrēm (piemēram, baltā panātre) līdzīgo lapu garums — 3-8 cm, bet platums — līdz 2,5 cm. Piparmētras ziedi — gaiši violetas, cilindriskas, vārpveidīgas ziedkopas stublāja un zaru galā. Piparmētra zied no jūlija līdz augustam. Auglis — brūns riekstiņš skaldauglī. Piparmētra izceļas ar spēcīgu mētru smarzu. Piparmētrai raksturīgi gari, ložņājoši sakneņi un stīgas, ar kurām augu viegli pavairot. Izplatība un biotipi. Latvijā šo kultivēto piparmētru kā vērtīgu ārstniecības augu plaši audzē dārzos un pat plantācijās. Atsevišķi eksemplāri mēdz augt dārzu tuvumā nezālienēs, bet izteikti savvaļā Latvijā piparmētras neaug.

Pielietojums

Piparmētra ir viens no tiem augiem, kas medicīnā izceļas ar ļoti plašu pielietojumu. Šo augu bieži lieto saaukstēšanās un gripas gadījumos, pret kakla sāpēm un bronhītu. Atkarībā no devas un pagatavošanas veida, drogu var izmantot gan kā tonizējošu, gan arī kā nervus nomierinošu līdzekli. Zināms, ka piparmētra aktivizē un nostiprina cilvēka smadzeņu darbību un stimulē garīgās spējas. Patīkamās, atsvaidzinošās garšas dēļ piparmētru ierasti lieto pret sliktu dūšu, vemšanu, vēdera sāpēm un uzpūšanos, gāzu uzkrāšanos, kā arī ēstrgribas rosināšanai. Pipramētra veicina žults izdalīšanos; to var lietot arī kā vieglu diurētisku līdzekli. Mentha piperita uzlabo arī asinsriti. Bez tam, piparmētrai piemīt dezinficējoša iedarbība un to nereti izmanto ārīgi iekaisumu, sasitumu un brūču dziedēšanā. Ārīgi piparmētru vēl izmanto, lai pagatavotu dažādas dziedinošas un sāpes remdējošas kompreses, nomierinošas aromātiskas peldes, u.c. Uzskata, ka piparmētrai piemīt pretaudzēju aktivitāte. Ārstniecisko preparātu pagatavošana. Piparmētru tējas pagatavošanai izmanto auga lapas, kuras parasti novāc sausā laikā piparmētras ziedēšanas sākumā (novāc visus lakstus, vēlāk atdalot lapiņas no stumbra. Pēc piparmētru ražas novākšanas lapiņas ilgstoši var uzglabāt žāvētā vai saldētā veidā). Lai pagatavotu tēju, svaigas vai žāvētas lapiņas aplej ar vārošu ūdeni un ļauj ievilkties. Piparmētra pārtikas ražošanā. Kulinārijā plaši un daudzpusīgi izmanto svaigas un žāvētas piparmētru lapas, kā arī stublāju galotnes. Piparmētru pievieno ēdieniem, gatavojot saknes, dārzeņus un salātus, gaļas un zivju ēdienus, zupas, mērces, konservus. Angļi, piemēram, tradicionāli pievieno piparmētru jēra gaļas ēdieniem. Izplatīta ir arī piprmētru mērce (Mint Sauce), kas gatavota no žāvētām vai svaigām piparmētru lapām, etiķa, cukura un sāls un kas labi “sader” kopā ar gaļas ēdieniem. Latvieši, savukārt, pievienotu piparmētru “smagiem ēdieniem” — skābētiem ēdieniem, zirņu zupām, u.tml., jo augam piemīt arī īpatnība mazināt gāzu uzkrāšanos gremošanas traktā un sāta sajūtu. Mentha piperita ir neatņemama sastāvdaļa garšvielu maisījumos. Piparmētra ir lieliska piedeva saldajiem ēdieniem un to izmanto ievārījumu, kompotu un želeju pagatavošanā. Svaigas auga lapiņas noder arī dažādu veidu ēdienu garnēšanai (piem., pasniedzot gaļas ēdienus vai saldējumu). Piparmētras izcelsmes vieta ir Eirāzijas kontinents, bet mūsdienās piparmētra pazīstama visā pasaulē un komerciālos nolūkos to masveidā audzē ASV, Ēģiptē un citur. Piem., Japānā audzētā piparmētra ir galvenais avots mentola komerciālajā ražošanā pasaulē. Iespējams, daudzi piparmētru asociēs nevis ar tās ārstnieciskajām īpašībām un pielietojumu medicīnā, bet gan ar košļājamo gumiju un konfekšu biznesu. Kopš 19.gs. beigām – 20.gs. sākuma, kad ASV parādījās pirmās modernās zobu pastas, košļājamās gumijas un mentola konfektes, šo produktu popularitāte, šķiet, tikai pieaug. Mūsdienās ~ 45% piparmētru ražas tiek patērēts tieši košļājamo gumiju un konfekšu ar mentola garšu ražošanā.


 
 
 
 
  Pienene / Taraxacum officinale Weber  
 
Taraxacum officinale Weber / Pienene

Apraksts

Pienene ir rūgtvielām bagāts augs ar spēcīgu, gaļīgu mietsakni. Rozetē izvietotas zobainas lapas. Virs tās uz aptuveni 30 cm gara kaila kāta laikā no maija līdz jūnijam uzplaukst koši dzeltens zieds. Pieneņu ziedēšanas laikā pļavas pārvēršas skaistā, dzeltenā paklājā. Kad ziedēšanas laiks beidzies, to galvas “pārvēršas” lielos apaļos viegli pelēkos pūku kamolos, kas saceļoties vējam, vienā mirklī var aizlidot gaisos – tā notiek pieneņu vairošanās. Katra no vieglajām sēkliņām ir “apbruņota” ar lidspārniņu un var aizlidot pat 10 km tālu. Pienenes ir sabiedrisks augs – tās vienmēr aug cilvēku mājvietu tuvumā. Pienene īpaši neraizējas par to, ka daudzviet koptajos zālājos tiek uzskatīta par nezāli, bet aizvien priecīgi uzplaukst tur, kur tās spožais gaišums dod prieku cilvēkiem, bitēm un rukšiem, kuriem še tā treknākā sakne rokama. Pienene aug mērenā joslā barības vielām bagātās augsnēs. Jo vairāk trūdvielu un mitruma, jo leknākas pienenes lapas un krāšņāks zieda dzeltenums.

Pielietojums

Pienenes ir medus bagātas un tāpēc tās iecienījušas bites. Cilvēki labprāt uzturā lieto svaigo pieneņu lapu salātus – lai atbrīvotos no spēcīgās rūgtās garšas, pirms lietošanas, vēl augošus augus kādu laiku vēlams nosegt ar tumšu, saules gaismu necaurlaidīgu trauku. Pienenēm piemīt spēcīgas asinis attīrošas īpašības, tāpēc tās ļoti noder pavasarī attīrīšanās kūru laikā. Kosmētiskiem mērķiem lieto pienaino, ziedkātā esošo sulu – tā dziedina furunkulus, karbunkulus, kašķi, ēdi, kārpas, kā arī citas ādas saslimšanas. Pret vasaras raibumiem lieto šādu losjonu: vienu pilnu sauju pieneņu ziedu aplej ar vārošu ūdeni tik daudz, lai ziedi būtu pilnībā apņemti. Ļauj atdzist, tad nokāš un regulāri viegli mitrina ādu ar šo šķidrumu. To var izmantot arī matu skalošanai: tas patiks gaišiem matiem. Pienene stiprina viegli lūstošus, sausus, kā arī taukainus matus. Tā palīdz atbrīvoties no blaugznām. Bet jābūt piesardzīgam un vispirms jāpārbauda ādas reakcija, nedrīkst lietot šos preparātus pārlieku daudz un spēcīgus izvilkumus – tas var izraisīt ādas iekaisumus vai citas nepatīkamas kairinošas sajūtas. Rudenī ievāktas pieneņu saknes sakaltē, nedaudz apgrauzdē un kā kafijas aizstājēju lieto vai nu kopā ar cigoriņiem vai vienas pašas. Islandē šīs saknes sacep un lieto uzturā. Ziedus izmanto kā krāsvielu sviesta vai omletes iekrāsošanai skaistā dzeltenā krāsā. No tiem mēdz gatavot sīrupu. 11. gadsimtā arābu ārsti pieneni izmantoja dziedināšanā. Pieneņu ekstraktu lieto aknu, žultspūšļa, nieru un locītavu saslimšanu ārstēšanā. Pienenes ir to zāļu sastāvā, kuras izmanto, lai dziedinātu no dzeltenās kaites. Pienenēm piemīt urīndzenošas īpašības Eiropas teritorijā tā izmantota Samheina naktī gaišredzības veicināšanai, buršanas un vārdošanas spēka vairošanai.


 
 
 
 
  Pipari melnie / Piper nigrum L.  
 
Piper nigrum L. / Pipari melnie

Apraksts

Melnie pipari nāk no Dienvidindijas (Mala bara). Šodien melnie pipari tiek audzēti Malaizijā, Indonēzijā, Taizemē, Brazīlijā un Madagaskarā. Līdz pat šai dienai Jamaika ir lielākais smaržīgo piparu eksportētājs. Tiek audzēts arī Centrālajā Amerikā (piemēram, Meksikā, Hondurasā), bet kvalitātes ziņā smaržīgais pipars, kas audzēts Jamaikā skaitās vislabākais. Melnais pipars ir saulē kaltēta oga, ko novāc nenogatavojušos. Graudiņi ir krunkaini un sfēriski, apmēram 5 mm diametrā. Melnie pipari ir smaržīgāki par baltajiem, ar asāku un dedzinošāku garšu. Melnais pipars, īpaši maltā veidā, ātri zaudē aromātu un tas ir nopietns kvalitātes defekts. Šī garšviela pēc daudzuma ir visizmantojamākā garšviela. Malti melnie pipari – viena no universālākajām garšvielām, kas lieliski papildina dārzeņu, gaļas un zivju ēdienu garšu. Pievienojiet maltus piparus kēksiem vai cepumiem un iegūstiet pikantu garšu. Maltus melnos piparus var pievienot ēdieniem gan gatavošanas laikā, gan tad, kad tas ir gatavs.

Pielietojums

Melnie pipari, sarkanie pipari un ingvers ir „karstās” vielas, tās sakarsē ķermeni un ir noderīgas saaukstēšanās un ieilgušu slimību dziedēšanā. Tās jālieto ar apdomu, jo ir ļoti spēcīgas. Pielieto ārīgi  saaukstēšanas, klepus, reimatisma, neiralģijas gadījumos.


 
 
 
 
  Prosa parasta / Panicum miliaceum L.  
 
Panicum miliaceum L. / Prosa parasta

Apraksts

Prosa parasta (prosa sēja, prosas putraimi). Stiebrzāles dzimta. Viengadīgs lakstaugs ar augstumu līdz 80 cm, ar stublāju, kurš ir zarains no saknes. Stublājs nobeidzas ar skarām. Sēklas gatavojas jūlijā - augustā. Dzimtene ir Indija. Aug susos un pussausos rajonos, kalnos uz augstuma 2500-3000 m pār jūras līmenim. Kā putraimaugs iekopjas sausos un centrālos-melnzemju apgabalos, kā arī Kazahstānā un Ukrainā. Sagatavo graudu pēc viņa gatavošanās. Grauds satur olbaltumus (10-14%), cietinātāju (54-83%), cukuru (0,15%), skābtaukus (2-3,9%), šūnaudus (7,9%), nātriju, kāliju, kalciju, magniju, fosforu, dzelzi, varu, niķeli, mangānu, cinku, karotīnu, V1,V2 un PP vitamīnus. Kālija un prosas grauda šūnaudu augsta satura dēļ apveltīti ar bioloģiski aktīvu vielu lipotropu darbību, to spēju stimulēt asinsradi, aktivizēt fermentu sistēmas organismā.

Pielietojums

Svaigu prosas graudu lieto ēdienā pie sirds - asinsvadu sistēmas saslimšanām, aterosklerozes, ierastiem aizcietējumiem, hipertoniskas slimības, aknu slimībām. Eksperimentā ekstrakti un izvilkumi no prosas labvēlīgi ietekmēja uz pienaina dziedzera ļaundabīgu audzēju. No neolīta laikiem augu lieto ēdienā. No tā gatavo zupu, putras, sacepumu, kotlešu, biezo pankūku un citu kulināriju izstrādājumu. Kazahstānā - uzcepinātie prosas putraimi (taras), kuri dažos rajonos aizstāj maizi.


 
 
 
 
  Parastais pīlādzis / Sorbus aucuparia L.  
 
Sorbus aucuparia L. / Parastais pīlādzis

Apraksts

Parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia). Krievijā savvaļā vien aug 14 pīlādžu sugas, Latvijā divas trīs. Liela pīlādžu sugu daudzveidība ir arī Centrāleiropā. Liels krūms vai neliels koks līdz 15 m augstumam. Pumpuri pelēki, gaišāki nekā hibrīdpīlādzim, klāti ar pelēkām pūciņām, 4–12 mm gari. Dzinumi bez izteiktām lenticelēm. Lapas virspuse ir kaila, apakšpuse – klāta ar īsiem matiņiem, lapas mala ar sīkiem zobiņiem. Dzinumi bez izteiktām lenticelēm. Nepāra salikto lapu veido 11–19 lapiņas. Lapiņu apakšpuse lielākoties klāta ar pelēkiem matiņiem. Augļu izmēri ir mazāki nekā Sorbus intermedia, Sorbus hybrida, Sorbus meinichii. Nogatavojušos augļu krāsa – oranža; augļu izmēri parasti mazāki par 10 mm.

Pielietojums

Droga satur C vit. (līdz 400 mg% ), daudz karotīna, P vit-u, cukurus, miecvielas, organiskās skābes, ēterisko eļļu. Gatavo uzlējumu, tējas. Lieto pret hipovitaminozēm, arī par diurētisku un asins apturēšanas līdzekli. Augļus plaši izmanto pārtikas un konditorejas rūpniecībā. Šim nolūkam ļoti vērtīgas ir šķirnes ar lieliem un saldiem augļiem.


 
 
 
 
  Purva vārnkāja / Comarum palustris L.  
 
Comarum palustris L. / Purva vārnkāja

Apraksts

Purva vārnkāja (Comarum palustre L.) syn. Potentilla palustris (L.).  Daudzgadīgs, vidēja lieluma (ga 30-80 cm) rožu dzimtas lakstaugs. Saknenis koksnains, ložņājošs. Stublājs pacils, klāts ar matiņiem, mezglos sakņojas, zaro maz. Lapas uz stublāja pamīšus, no trīslapiņu staraini saliktām (augšējās) līdz septiņlapiņu nepāra plūksnaini saliktām. Lapiņas sēdošas, iegareni eliptiskas (ga 4-10 cm, pl 1-3 cm), gals smails, mala smaili zāģzobaina. Plātnes virspuse zaļa, apakšpuse zilganzaļa, blāvāka. Ir garas, šauri lancetiskas pielapes (ga līdz 4 cm), kas visā garumā saaugušas ar lapas kātu. Ziedi stublāja galotnē skrajā skarā. Ārkausa lapiņas zaļas vai zaļsārtas, sīkas. Kauslapas purpursarkanas (ga ap 1-1.5 cm), nosmailotas, daudz garākas un platākas nekā šauri lancetiskās un purpursarkanās vainaglapas, kas atrodas pamīšus kauslapām. Putekšņlapas melnsarkanas. Auglis - riekstiņu kopauglis. Zied no jūnija līdz augustam. Plaši izplatīta suga ziemeļu puslodē polam tuvos apvidos. Latvijā bieži visā teritorijā.

Pielietojums

Izmanto vārnkājas zāli un  sakneņus. Lieto saaukstēšanas gadījumā. Ārīgi - brūces gadījumos,  plaši tiek pielietots kā pretiekaisuma un pretsāpju līdzeklis.


 
 
 
 
  Priede / Pinus silvestris L.  
 
Pinus silvestris L. / Priede

Apraksts

Parastās priedes ir ļoti izplatīta savvaļas skujkoku suga visā Latvijā, un liktos dīvaini, ja kāds sacītos priedi nepazīstam. Šie koki spēj sasniegt 35–45 metru augstumu. Konkurences apstākļos augot lielākos vai mazākos mežu masīvos vai silos, priedes parasti izaug slaidiem, gariem, spēcīgiem stumbriem un to skuju vainagi ir samērā nelieli. Turpretī klajā vietā augušas priedes parasti ir zemākas, druknākas, ar plaši sazarotu skuju vainagu. Kokiem paliekot vecākiem, miza stumbra lejasdaļā veido gareniski, dziļi saplaisājušu krevi vai arī ir gluda, zvīņveida vai plēkšņveida. Varbūt ir vērts atcerēties dažas parastās priedes sugas, kuras atšķiras izskata ziņā. ‘Fastigiata’, piemēram, ir spēcīgi augoša priede, kas sasniedz pāri par 10 m augstumu, ir kolonveidīga, aug ar stumbram vairāk vai mazāk paralēliem, stāviem skeletzariem un dzinumiem. Šīs priedes olveida čiekuri ir sīki. Savukārt ‘Globosa’ ir zems, kompakts krūmveida koks ar stīviem zariem. Šīs priedes skujas ir 3–4 cm īsas un šauras, pelēkzaļas, vērstas dzinuma gala virzienā. ‘Watereri’ ir zemā priežu forma, kas sākumā aug plati koniska, stāva, vēlāk ieņem ieapaļu (nereti – lodveida) formu. Skeletzari aug uz āru un izliecas uz augšu, paceļas arī dzinumu galotnes. Koks gadā pieaug par 15–20 cm, skujas apmēram 4–8 cm garas un tumši zaļas. Pateicoties izteiktajām atvārsnīšu joslām, šai priedei ir izteikti zilgana nokrāsa. Bet vēl jau ir Benksa priede, melnā priede, kalnu priede, Eiropas ciedrupriede, Sibīrijas ciedrupriede, Korejas ciedrupriede, veimutpriede, Maķedonijas priede, dzeltenā priede un vēl, un vēl... Katra ar savu neatkārtojamo skaistumu. Zinot, ka priedes tomēr bieži iemīļo dažādi kaitēkļi un slimības, katram, kas savā mūžā nolēmis iestādīt vismaz vienu koku (šajā gadījumā – priedi), ieteiktu uzmeklēt dendrologus vai kokaudzētavu speciālistus, kas tad nu sīki un smalki mācētu ieteikt jums vajadzīgo. Jaunajām priedītēm stumbri sākumā veidojas konusa veidā, vēlāk, ņemoties kuplumā un augumā, tie veidojas ieapaļi vai plakanu galotni. Priežu jaunie dzinumi ir kaili, zaļgani. 7–8 cm garās zilganās vai zilganzaļās nokrāsas (krāsas dēļ parastās priedes viegli atšķiramas no citām divskuju priedēm, kam skujas parasti ir tumši zaļas, bez zilganā toņa nokrāsas) skujas uz īsvasām izkārtojušās pušķos un ir pāros pa divi. 3–6 cm garie, brūnganie čiekuri priežu zaros parasti izkārtojas pēc sava prāta: vai nu pa vienam, vai pa diviem trim, ir koniski olveidīgi, nereti gadās arī pa kādam līkam eksemplāram. Tie ienākas septembrī, oktobrī, bet sēklas gan izbirst tikai nākamā gada aprīlī. Savvaļā priedes ir plaši izplatītas pat no Ziemeļosetijas līdz Krievijas Tālajiem Austrumiem, dienvidos – no Portugāles līdz pat Mongolijai. Apzaļumošanas nolūkā priedes ieteicamas mežaparka veida stādījumos. Tās labprāt augs piejūras smiltīs un citās liesākās augsnēs. Lielu pilsētu centru apzaļumošanai priedes gan parasti neizmanto, taču ir vairākas dekoratīvo priežu šķirnes, kuras lieliski iederēsies gan dārzos, gan parkos, gan citās piemērotās vietās. Priede ir katrs otrais Latvijas koks – paši izplatītākie koki mūsu zemē. Skujas lielākas un garākas kā eglei, novietotas pāros, tās nokrīt pēc 2-6 gadiem. Priede zied maijā, ziedu čiekurīši tāpat kā eglei izplata ļoti daudz dzeltenu putekšņu, no kuriem rodas tā sauktais "sēru lietus". Sēklas nav katru gadu, bet reizi pa 2-5 gadiem. Parastais mūžs ir 100-120 gadi, bet ir atsevišķi koki, kas piedzīvo līdz 500 gadu vecumu. Koksne noder malkai, būvēm, sava taisnā stāva dēļ, kuģu mastiem. Dod vēl sveķus, terpentīnu, darvu, piķi un eļlu. Priede plaši izplatīta un pazīstama Eiropā un Āzijas ziemeļos. Priežu ir vairāk kā kādas 100 dažādas sugas, kas aug visā pasaulē. Priedi varētu arī saukt par dabas dziednieci. Tā dziedē cilvēka nodarīto postu dabai. 19. gs. vidū metālrūpniecības vajadzībām nežēlīgi izcirta kokus, veicot nepārdomātu kokogļu dedzināšanu. Baltijas jūras piekrastē sāka kustēties smiltis, veidojot ceļojošās kāpas. Tās apbēra gan mājas, gan tīrumus, atstājot aiz sevis baltu tuksnesi. Klejojošās kāpas, īpaši jūras piekrastē, apturēja, iestādot tajās kārklus, vēlāk priedes. "Rīgas priede", kā koks pazīstams plašā pasaulē, daudzi kuģi līgo pasaules jūrās ar mūsu priedes mastiem. Priede izdala fitoncīdus, kas nonāvē baciļus. Pastaiga, bet aktīvas darbības jo īpaši priežu silā sekmē pašārstēšanos. Priežu pumpuri satur: vitamīnus C, K u.c. Ievāktos priežu pumpurus var glabāt 2 gadus. Priežu pumpuru tējai piemīt dezinficējoša, atkrēpojoša, urīndzenoša iedarbība. Pumpuru novārījums iedarbojas kā atkrēpšanas līdzeklis, jo pastiprina elpošanas veļu gļotādas epitēlija funkcijas. Bez tam arī iedarbojas kā pretvīrusu un pretmikrobu līdzeklis. Pumpuriem piemīt arī urīndzenošas un žults dzenošas īpašibas. Priežu pumpuru vai skuju tēju lieto pie klepus, kakla, plaušu, pūšļa vainām, mutes iekaisumiem, asins attīrīšanai, sviedrēšanai, hipovitaminozes ārstēšanai. Šāda tēja vairo pienu zīdītājām, stiprina nervus, uzlabo gremošanu, likvidē tūsku, ārstē reimatismu, ģikti. Priežu skujas satur askorbīnskābi, karotīnu, B grupas vitamīnus, organiskās skābes, miecvielas, alkoloīdus. Sveķi satur (parastais terpentīns) līdz 35% ēteriskās eļļas. Terpentīns dziļi uzsūcas ādā izraisot ādas receptoru kairinājumu. Tīrīto terpentīnu (Oleum Terebinthinae rectificatum) var izmantot inhalācijam pie elpošanas ceļu iekaisumiem vai citām vainām. Lietojot iekšķīgi var būt sarežģījumi – gastroenterīts ar sāpēm, slikta dūša, vemšana. Uzsūcoties ādā izsauc centrālās nervu sistēmas uzbudināšanos (nemiers, uztraukums, aizdusa, bezmiegs). Saindēšanās gadījumos iespējami krampji, centrālās nervu sistēmas darbības nomāktība, elpošanas traucējumi. Pārsvarā terpentīns (terpentīna eļļa) izdalās no pumpuriem. Izrāda antiseptisku iedarbību urīnceļu infekciju gadījumā. Priežu skuju eļļu lieto ierīvēšanai pret sejas nervu sāpēm, pamirumiem, klepu. Var arī ieņemt pāris pilienus, ja ir kuņģa vai bronhu spazmas. Šo eļļu var lietot arī slimo vietu ierīvēšanai. Priežu mizu savāra un elpo tvaikus (vai ar priežu eļļu) pie plaušu ceļu iekaisumiem. Saspiestu skuju tinktūru var gatavot mājas apstākļos un lietot ārstnieciskajām vannām. Priežu ēterisko eļļu farmakoloģijā izmanto nieru slimību ārstēšanas preparātu izgatavošanai. Eļļa paaugstina organisma aizsargspējas pret saaukstēšanos, ielisks antiseptiķis elpošanas ceļu infekciju gadījumos. Pielieto arī masāžas eļļu sastāvā reimatizma sāpju mazināšanai. Izmato arī dažādu ādas saslimšanu dziedēšanai, matu izkrišanas gadījumā. Masāžas nolūkā eļļu izmanto muskuļu sāpju, reimatizma, ādas izsitumu, matu izkrišanas gadījumos. Aromāts iedarbojas kā atsvaidzinoš un tonizējoš līdzeklis, mazina stresa sajūtu. Slēgtās telpās attīra gaisu no kaitīgiem mikrobiem grippas epidēmijas laikā.

Pielietojums

Jaunie dzinumi. Ziemas beigās vai agri pavasarī ievākti priežu jauno dzinumu gali noder pret saaukstēšanos, bronhītu un citām elpošanas ceļu kaitēm, kā arī pret podagru, reimatismu, ādas slimībām. Ņem 1 ēdamk. drogas, pārlej ar 1gl. verdoša ūdens un ūdens peldē karsē 30 min, atdzesē, izkāš. Lieto pa 1/3 gl. 3 reizes dienā pēc ēšanas. Izmanto arī inhalācijām, ja iekaisis kakls. Jaunie dzinumi. No dzinumu galiem var pagatavot labu urīndzinēju. 2 ēdamk. drogas pārlej ar glāzi verdoša ūdens, karsē 15 min, nostādina 2 stundas. Izkāš, dzer pa 1 ēdamk. 4 – 5 reizes dienā. Skujas. Imunitāti nostiprināt var ar priežu skuju dzērienu: 4 gl. notīrītu, sasmalcinātu skuju pārlej ar 3 gl. auksta ūdens, piepilina nedaudz citrona sulas un nostādina tumšā vietā 2 – 3 dienas. Lieto pa ½ gl. 2 reizes dienā. Pelni. Priedes koka pelnus var lietot pret ekzēmu: tos sajauc ar vazelīnu attiecībā 1:1 un 2 reizes dienā iesmērē cietušās vietas. Sveķi. Savulaik lietojuši pret lūpu kaktiņu un krūšu galu plaisām, kā arī augoņiem un brūču dziedēšanai. Kuņģa čūlas gadījumā tos ēduši pa 50 g trīs reizes dienā pirms ēšanas. Ziedputekšņi. Ievāc maijā, jūnijā. Tos žāvē plānā kārtiņā uz balta papīra, un, kad tie kļūst birztīgi, tad sajauc ar medu – 1 tējk. putekšņu uz 1 gl. medus. Lieto pa 1 tējk. 3 – 4 reizes dienā pret saaukstēšanos, klepu, balss aizsmakumu. Eļļa pirtij – saunai. 5 pilieni eļļa : 10 ml spirts - ūdens Eļļa. 2-3 pil. eļļa, 1 tējk. medus, augu tēja. Lieto kā tēju urīnceļu infekciju, saaukstēšanās, pneimoniju, gadījumos, atvieglo klepus lēkmes, veic antiseptisku iedarbību. Ziede. 25 g kanifolijs – sveķi, 25 g bišu vasks, 25 g augu eļļa. Silda līdz sķīšanai, pievieno 50 g propolisu, uzvāra. Ziedi izmanto ādas iekaisumu kopšanai, brūču dziedēšanai. Sveķi. Sveķus ievieto uz 1 stundu sladētavā, izņem un sasmalcina pulverī. Lieto pa 2 g 3 reizes dienā 1 stundu pirms ēšanas. Uzdzer nelielu daudzumu auksta ūdens. Lūpu plaisāšanas gadījumā traumētās vietas ieziež ar šo pulverīti. Palīdz arī pie furunkuļiem – mazina sāpes gandrīz mamentāli, pēc 2-3 dienām furunkuls pilnībā uzsūcas. Arī citas brūces sadzīst ļoti ātri un mazinās sāpes. Ziedi. Maija beigās priedēm parādās vīriškās ziedkopas. 1 ēdamk. ziedkopas, 2 gl. piens vai ūdens. Aplej un 1 ēdamkk. medu. Lieto pie augšējo elpošanu ceļu saslimšanām. Jaunie čiekuriņi. Piepilda par 2/3 trīs litru burku, aplej ar ūdeni. Nostādina ne mazāk kā 2 nedēļas. Lieto no 1 tējk. līdz 1 ēdamk. dienā sirds sāpju gadījumā. Sveķi. 1:5 – sveķi, ūdens. Aplej, nostādina 9 dienas saules gaismā. Lieto 3 reizes dienā pirms ēšanas pa 1 ēdamk. līdz ½ gl. Palīdz augšējo elpošanu ceļu saslimšanu ārstēšanā. Vispārspēcinoš līdzeklis. Skujas. 5 ēdamk. skujas, 3 ēdamk. mežrozīšu augļi, 2 ēdamk. sīpolu mizas. Aplej ar 1 litru verdoša ūdens, vāra 10 min. Lieto pa 100 g 2-3 reizes dienā asinsvadu attīrīšanai. Jaunie dzinumi. 1 kg dzinumi, 3 l ūdens. Aplej un vāra slēgtā traukā 10 min, nostādina 4 stundas. Lieto vannu peldēm – 1 l novārījums, 15 l vannas ūdens. Ūdens temperatūra vannā jāuztur 33-34 C, procedūras ilgums 10-15 min. palīdz radikulīta gadījumā. Jaunie dzinumi. Ievāc jaunos dzinumus līdz maija vidum. Traukā liek kārtām – kārta dzinumi (1.5-2 cm), kārta cukurs utt. Pēdējā augšējā kārta ir cukurs. Novieto saulītē uz 10 dienām. Nokāš radušos sulu – šķidrumu. Lieto tuberkulozes, plaušu iekaisumu, bronhītu gadījumos. Astmas gadījumā lieto pa 2 ēdamk. no rītiem (bērnien 1 ēdamk.) Pupuri. 25-30 g pumpurus vāra 10-15 min piena un ūdens maisījumā (1:1). Lieto pa 100 g 3-4 reizes dienā saaukstēšanās gadījumā. Vārīšanas laikā garaiņi ieteicami elpošanai. Terpentīns. Izmanto ārstnieciskās vannas pedes veikšanai reimatizma, podagras, neiralģijas gadījumā. Izmanto arī kā antiparazītu līdzekli. Kā ziedi (1:5 – terpentīns, vazelīns) izmanto krūšu rajona ierīvēšanai augšējo elpošanas ceļu saslimšanu gadījumos. Pumpuri. Pumpuru novārījums (10:200). Lieto nierakmeņu slimības gadījumā pa 1 ēdamk. 3-4 reizes dienā. Inhalācijas veidā un mutes dobuma skalošanai izmanto angīnas, hroniska tonzilīta un akūtu respiratoru saslimšanu gadījumos. Skujas. Skujas alej ar ūden (1:3-9). ievieno nedaudz citronskābi, vāra 20-40 min, nostādina 1-3 stundas. Lieto pa 50-100 ml dienā kā vitamīnu avotu C hipovitaminozes ārstēšanai un profilaksei.


 
 
 
 
  Pelašķis parastais / Achillea millefolium L  
 
Achillea millefolium L / Pelašķis parastais

Apraksts

Sinonīmi: Tūkstošlapainais pelašķis Apgaismojums saule Augstums 0,6m Stādīšanas attālums 0,35m Ziedēšanas laiks VII-VIII Ziedu krāsa balta Lapojuma krāsa zaļas Augšanas forma pudurveida, koniska Augšanas ilgums gados 5-10 Apraksts:Dekoratīvi ziedi. Ārstnieciskās īpašības: Pelašķa bioloģiski aktīvās vielas rosina ēstgribu un gremošanas sulu sekrēciju, novērš spazmas un gāzu uzkrāšanos zarnās, pazemina temperatūru un arteriālo asinsspiedienu, savelk dzmedes muskulatūru, aptur asiņošanu, neradot trombu veidošanās draudus, veicina brūču dzīšanu, tām ir arī pretiekaisuma, baktericīda, antialerģiska iedarbība.

Pielietojums

Pelašķa ziedu un lakstu uzlējumu lieto gastrītu un čūlas ārstēšanai, pret plaušu, zarnu, hemoroīdu un pārmērīgu menstruālo asiņošanu, kā arī pret urīna nesaturēšanu naktī. Iekšķīgi lieto arī dažādu ādas slimību un bojājumu - furunkulozes, grūti dzīstošu brūču, trofisko čūlu ārstēšanai, vienlaikus uzlējumu ārīgi apmazgājumiem, peldēm, kompresēm. No pelašķa vāc ziedkopas ar 4cm garu kātu vai lakstus (līdz 15cm garas auga galotnes ar ziedkopām). Retāk vāc tikai auga lapas, bet lietošanai tautas medicīnā - arī sakneņus. Žāvē, izklātus plānā slānī, labi vēdināmās telpās vai kaltēs, nepārsniedzot 45°C temperatūru. Uzmanību: Nedrīkst vākt ziedkopas no izskata ziņā līdzīgā vītolu pelašķa jeb ķērmelītes (A. salicifolia). Pelašķa preperātus nedrīkst lietot grūtnieces, jo tie pastiprina dzemdes savilkšanos un var radīt aborta draudus. Jutīgiem cilvēkiem pelašķa drogu vākšana var radīt ādas iekaisumu - kontaktdermatītu.


 
 
 
 
  Pupiņas parastas. / Phaseolus nanus L. Phaseolus vulgaris (L.) Savi var. nana Ach.  
 
Phaseolus nanus L. Phaseolus vulgaris (L.) Savi var. nana Ach. / Pupiņas parastas.

Pupu dzimta.

Apraksts

Pupiņas parastas. Pupu dzimta. Viengadīgs lakstaugs ar augstumu 30-60 cm, ar garu stiebru, kas ir segts ar retiem matiem. Lapas ar saasinātajām daivām. Puķes ir balta vai tumši-purpura krasa, salikti azotu otās. Auglis ir izliektā pupa. Zied jūnijā - augustā. Kultivējams kā barību augs. Sagatavo sausu pupu vārsnes un augļus pēc to gatavošanās. Pākstis satur olbaltumus, ogļhidrātus, taukus, šūnaudus, organiskas skābes, C, B1, B2 un PP vitamīnus, karotīnu, kāliju, kalciju, magniju, fosforu, dzelzi, celulozi, aminoskābes, betainu, argininu, triptofanu, tirozinu, lizīnu, asparaginu, holinu. Graudos ir atrastas olbaltumvielas (līdz 27%), ogļhidrāti (50%), tauki (2%), C, B1, B2 un PP vitamīni, karotīns, pantotēna skābe, daudz kālija, fosfora, jods, varš, cinks, aminoskābes (tā pat kā pākstīs), šūnaudi, cietinātājs, flavonoidi. Mitras pupiņas sēklas satur toksīnu glikozidu fazinu, kurš viegli noārdās pie siltuma apstrādes.  Pākstis pazemina cukura daudzumu asinī (veic insulina līdzīgu darbību pie cukura diabēta), kā arī apveltīti ar diurētisku un  antibakteriālu darbību. Pateicoties augstam saturam makro- un mikroelementu, viegli ietveramo olbaltumu, vitamīnu un citu derīgu vielu, pupiņas attiecas pret diētiskiem produktiem, sekmē insulīna un hormonu izstrādi, kas izrāda labvēlīgu darbību uz sirds-asinsvadu sistēmu.

Pielietojums

Uzlējums: 3 g. kr. samalcināto pupiņas pākstu uz 400 ml ūdens varīt 10-15 minūtes, uzstāj 1 stundu, izkāš. Pieņem pa 100 ml 4 reizes dienā pie nieru saslimšanām, hipertoniskas slimības, kā diurētisks līdzeklis pie nieres vai sirds izcelsmes tūskām, pie aizkuņģa dziedzera saslimšanām, kā adaptacījas līdzeklis attiecībā pret infekciozām saslimšanām. Pupiņas augļu novārījumu pieņem pie caurejas, bet sausu puķu novārījums - pie akmeņiem nierēs. Pupiņas miltus vai plāceņus ar medu pielieto kā brūču dziedošo līdzekli, kā arī, lai ārstētu dažas ādu saslimšanas: čūlu, ekzēmas, augoņu, furunkulu. Pupiņas lieto zupas vai tējas veidā no pākstīm pie aterosklerozes, sirdsdarbības ritma traucējumiem, nieru un urīnpūšļa saslimšanām, hroniskiem artrītiem un podagras,pie aknu aptaukošanās, gastrītiem ar kuņģu sulas pazemināto skābumu, polineirīts. Pupiņas lieto zupas vai tējas veidā no pākstīm pie aterosklerozes, sirdsdarbības ritma traucējumiem, nieru un urīnpūšļa saslimšanām, hroniskiem artrītiem un podagras,pie aknu aptaukošanās, gastrītiem ar kuņģu sulas pazemināto skābumu, polineirīts. Barībā lieto zaļas (cukura šķiras) pākstis un svaigus nenogatavojušos augļus, kurus vāra, aizsaldē, konservē. Sēklas iet uzkodu gatavošanai, pirmo un otro cepešbļodu, piedevu, biezeņa un citu kulināriju izstrādājumu. Dažās valstīs pupiņas aizstāj gaļu pie tā deficīta.


 
 
 
 
  Pistācija īsta (cēla pistācija) / Pistacia vera L.  
 
Pistacia vera L. / Pistācija īsta (cēla pistācija)

Apraksts

Pistācija īsta (cēla pistācija). Krūmājs vai neliels koks ar 3 m augstumu, ar biezu pusapaļu kronu. Lapas kārtējie, blīvas, ādainas, kaili, šaurlanceti, iegareni, olveida vai eliptiski. Uz lapām bieži izveidojas galli (izaugumi), kuri saucas par lapu uti (Slakium Centiscoides un Forda hirsuta). Galli 0,5-3 cm garumā, rozās vai sarkanās krāsas veidojumi, kuras ir dobas, burbuļainas, sēž pa 1 līdz 3. Augs divmāju. Ziedkopa ir skara. Puķes ir sīkas, šķirtdzimuma, ar vienkāršu apziedni; vīriešu puķēs ir 5-6 putekšlapas, sievietes - auglenīca ar augšēju sēklotni un trīsšķirto irbuli. Augam ir vīriešu īpatņi(neauglīgi) un sieviešu īpatņi(dodošie augļi); vīriešu īpatņu dabiskos nosacījumos ir vienmēr vairāk (parasti 55-60%). Ziedēšana iesākas aprīlī. Augļi ir viensekliņu kauleņi (rieksti), gatavošanās sākumā sulīgi un sveķaini, pie pilnas gatavošanās izkalst; salikti ķekarveida otās. Dzimtene ir Vidēja Āzija. Aug Kaukāzā un Vidējā Āzijā, kur bieži izveido biezus krūmus uz akmeņainām nogāzēm. Kultivējams tāpat Krimā. Sagatavo augļus pēc to gatavošanās; darvu (kamedu) - vasarā; gallus - augustā. Augļos ir atklāta saharoze (3,5%), etiķskābe, antociāni, olbaltumi (4,6%), šūnaudi, taukaina neizžūstoša eļļa (48-76%; sastāv uz 80% no nepiesātinātām skābēm), augstākās taukskābes.Augļu apvalkā ir atrasti fenolu savienojumi, fenolkarbonu skābes; sēklos -  karotinoidi, steroidi (0,21%), taukaina eļļa, augstākās taukskābes. Stublāja miza satur augstākās taukskābes, darvas, terpenoidus; lapas satur ogļhidrātus, organiskas skābes (0,2%), ēterisku eļļu (0,02%), miecvielu (5-19%), flavonoidu, lipidu; galli ir miecvielas (30-50%).

Pielietojums

Augļi un sēklas ir apveltīti ar tonizējošo, atkraukājošo, nostiprinošo un stimulējošo iedarbību. Galli un iegūti no tiem tanīni ir apveltīti ar sienošu un pretiekaisuma darbību, kā arī spēju sasiet un nogulsnēt metālus, glikozidus un daudzus alkaloīdus. Darva tiek izmantota kā pretiekaisuma līdzeklis. Novārījumu no augļiem un pistācijas sēkliem (1:10) pieņem pie elpošanas ceļu, anēmijas, astēnijas saslimšanām. Pistācijas sēklas uzlējumu(1:10) pieņem pie čūlu kolīta, vemšanas, lai remdinātu slāpes, apetītes uzbudinājuma, bet augļu un sēklas uzlējumu (1:10) - pie organisma novājējuma, mazasinības, zarnu traktu infekcijām, kuņģu saslimšanām. Ceptās, slapinātas pistācijas sēklas un uzlējumu no tiem rekomendē pie diarejas un holeras, bet sēklas vārītas vīnā, ir  detoksikācijas līdzeklis pie čūsku kodieniem. Pistācijas sēklu eļļa pēc garšas kvalitātēm nepiekāpjas olīveļļai, viņu ieceļ pie aknas slimībām un kā nostiprinošu līdzeklī, kas stiprina sirdi un regulē organu gremošanas darbību. Pistācijas gallus izmanto rūpnieciskai tanīna saņemšanai (no koka var vākt līdz 10-12 kg sausu gallu). Samalcinātā veidā gallus pieņem pie kuņģa-zarnu trakta darbību traucējumiem. Gallu novārījumu( 1-2%-tu šķīdums skalošanai) ir rekomendējams pie mutes, deguna, balsenes dobuma iekaisumiem. Iekšā novārījumu pieņem pie kolikām, taisnas zarnas iekaisumiem un kā pretinde saindēšanās gadijumā ar smagiem metāliem un alkaloīdiem. Ar pistācijas darvu ārstē vecas čūlas un brūces (20% kamedi sajauc ar 80% aizkurināta sviesta un vaska, saņemto plāksteri saliek uz slimu vietu).  Rieksti ir pistācijas augļi, kas satur daudz tauku un ogļhidrātu, atšķiras ar augstas kvalitātes garšu  un uzturvērtību. Kodolus lieto mitrus, cepinātus un sālitus, izmanto konditoru rūpniecībā un kā piedevu pie gaļas un zivju cepešbļodām.


 
 
 
 
  Parastā kalme / Acorus calamus L.  
 
Acorus calamus L. / Parastā kalme

Apraksts

Augstums 0,6-0,8m. Ziedēšanas laiks VI-VIII. Ziedu krāsa balta. Lapojuma krāsa zaļas. Sakneņus izmanto arī tautas kosmētikā, piemēram, novārījumu un uzlējumu lieto galvas mazgāšanai 2 vai 3 reizes nedēļā, lai stiprinātu matu saknes. Ievāc parastās kalmes sakneņus no vasaras beigām līdz vēlam rudenim vai arī aprīlī, kad ūdenslīmenis krātuvēs ir pazeminājies. Sīkos sakneņus atstāj auga audžu saglabāšanai un atjaunošanai. Sakneņus skalo, atdala saknes un lapas, sagriež 15-20cm garos gabalos. Resnos sakneņus sagriež uz pusēm gareniski, atdala bojātās vietas, vītina un žāvē siltās telpās vai kaltēs līdz 40°C temperatūrā ar labu ventilāciju. Lai iegūtu mizotu drogu, sakneņus pirms vītināšanas nomizo.

Pielietojums

Kalmes sakneņu ēteriskā eļļa un rūgtvielas kairinoši iedarbojas uz garšas receptoriem, rosinot ēstgribu, un reflektoriski sekmē kuņģa sulas izdalīšanos. Kalmes iedarbojas spazmolītiski, bakteriostatiski, fungicīdi, mazina sāpes, novērš gremošanas traucējumus, kas saistīti ar pazeminātu skābes saturu kuņģa sulā, palīdz pret gāzu uzkrāšanos un caureju. Kalmes lieto arī pret sāpēm. Tās nedaudz pazemina arteriālo asinsspiedienu un iedarbojas nomierinoši, tomēr paaugstina nomāktas nervu sistēmas tonusu, veicina svīšanu. Kalmes izmanto arī nieru, aknu un žultspūšļa slimību gadījumā, kā arī pret reimatismu. Kalmes sakneņus kopā ar ingvera sakneņiem iesaka pret vēdera uzpūšanos, bet kopā ar altejas sakni un vīgriezes lakstiem - pret zarnu iekaisumu. Tautas medicīnā kalmju novārījumu un uzlējumu, kā arī spirta izvilkumu (tinktūru) lieto taisnās zarnas vēža gadījumā, pret tūsku, paradontozi, zobu sāpēm. Epidēmiju laikā profilaksei iesaka košļāt kalmju sakneņus. Kalmju sakneņu košļāšana palīdz atmest smēķēšanu, jo pēc tam, ja sāk smēķēt, rodas vemšanas reflekss. Sakneņu pulveri izmanto slikti dzīstošu brūču un trofisku čūlu apkaisīšanai. Sievietēm dzimumorgānu iekaisuma gadījumā iesaka kalmju sakneņu peldes.


 
 
 
 
  Pļavas dzelzene / Centaurea jacea L.  
 
Centaurea jacea L. / Pļavas dzelzene

Apraksts

Daudzgadīgs, vidējs līdz liels (ga 30-120 cm) kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Stublājs stāvs, stīvs, klāts ar tīmekļmatiņiem vai kails, šķautņains, vienkāršs vai zaro. Lapas no eliptiskām līdz lancetiskām (ga 2-10 cm, pl 0.5-3 cm), stīvas, mala gluda vai attāli zobaina, apakšējās ar kātu, augšējās sēdošas. Nereti apakšējās lapas pie pamata daivainas. Ziedu kurvīši pa vienam stublāja un zaru galā. Vīkallapas vairākās rindās, gals vesels vai strupi plūksnains, plūksnas vienādas, platas, plūksnas gals sīkzobains; vidējo vīkallapu gals ieapaļš, rūsgans. Kurvīši diezgan lieli (pl 2-3.5 cm). Ziedi violeti sārti, ārmalā lielāki neauglīgi piltuvziedi, centrā auglīgi stobrziedi. Kausu veido plēvjaina apmale. Auglis - pelēks sēklenis bez matkausa. Zied no jūnija līdz septembrim. Eiropā plaši izplatīta suga, ieviesta Ziemeļamerikā. Latvijā ļoti bieži visā teritorijā. Visbiežākā no sastopamajām dzelzenēm.  Atsevišķi eksemplāri un grupas visdažādākajās atklātās un mežainās augtenēs mēreni sausās un mēreni mitrās vietās.

Pielietojums

Augam ir  pretiekaisuma un pretsāpes ietekmi. Pļavas dzelzenes saknes izmanto caurejas gadījumā.


 
 
 
 
  Pļavas gandrene / Geranium.  
 
Geranium. / Pļavas gandrene

Apraksts

Augstums 0,5-0,8m. Stādīšanas attālums 0,4-0,6m. Ziedēšanas laiks VI-VIII. Ziedu krāsa tumši zila, violeti svītroti. Lapojuma krāsa zaļas. Augšanas forma pudurveida. Dekoratīvi ziedi.

Pielietojums

Laksti - pretiekaisuma, asiņošanu apturoša, nomierinoša darbība. Raudenes laksti vai ēteriskās eļļas lieto, ja ir neirozes, neirastēnijas, stress, hipertonija.


 
 
 
 
  Pļavas āboliņš / Trifolium pratense L.  
 
Trifolium pratense L. / Pļavas āboliņš

Apraksts

Pļavas āboliņš (latīņu: Trifolium pratense) -divgadīgs vai daudzgadīgs tauriņziežu dzimtas lakstaugs ar stipri zarainu sakņu sistēmu, uz kuras attīstās gumiņbaktērijas. Stumbrs stāvs, zarains. Lapas trīsstaraini saliktas, ar pielapēm. Ziedi rožaini vai violetsārti, sakopoti lielās, apaļās galviņās. Zied no jūnija līdz septembrim. Auglis pāksts. Pļavas āboliņš bieži sastopams pļavās, laukos, mežmalās, ceļmalās, to kultivē kā vērtīgu lopbarības augu. Labs nektāraugs.

Pielietojums

Tautas medicīnā ziedu tēju lieto hroniska klepus, bronhiālas astmas, drudža, saaukstēšanās slimību ārstēšanai. Droga satur glikozīdus - trifolīnu un izotrifolīnu; flavonoīdus; kumarīna atvasinājumus, ēterisko eļļu, miecvielas, askorbīnskābi.


 
 
 
 
  Puravi / Allium porrum L  
 
Allium porrum L / Puravi

Apraksts

Puravi ir sīpolaugs. Uzturā lieto balto cilindrisko stublāju un zaļās lapas, kas sevišķi bagātas ar minerālvielām nātriju, kāliju, kalciju, dzelzi, fosforu, sēru, dažādiem fermentiem un B1, B2, C vitamīniem. Viens no dabīgo vitamīnu avotiem ir puravi. Puravu ēdamā daļa ir neīstais sīpols kopā ar neīsto stublāju. Puravu lapas satur 52–81 mg % C vitamīna, bet neīstajā sīpolā C vitamīna ir nedaudz mazāk. Purava sīpols satur arī karotīnu un minerālvielas: kalciju, magniju, fosforu, dzelzi, sēru un arsēnu, tomēr visvairāk kāliju. Specifisko, sīpoliem līdzīgo garšu rada ēteriskās eļļas. Puravos ir patotēnskābe, aminoskābe cistīns un dažādi bioloģiski aktīvi enzīmi. Puraviem piemīt fitoncīdu īpašības. Puravus lieto kā piedevu pie zupām un sautējumiem, tos liek uz sviestmaizēm, gatavo salātus. Puravi uzlabo zivju zupas garšu, atslodzes dienās ēd tikai vārītus vai sautētus puravus ar augu eļļu, pievienojot citronu sulu.

Pielietojums

Puravus lieto, ja slimo ar reimatismu, aterosklerozi, aknu, žults un nieru slimībām, ja ir vēdera aizcietējumi, tie der pret aptaukošanos. Puravi palielina organisma imunitāti, nomierina nervu sistēmu. Vārīti puravi stiprina balss saites.


 
 
 
 
  Paparde / Aspidium filix-mas (L.) Swartz // Drioptehs filix-mas (L.) Schott.  
 
Aspidium filix-mas (L.) Swartz // Drioptehs filix-mas (L.) Schott. / Paparde

Apraksts

Paparde. Ozolpaparde vislabprātāk aug ēnainā vai pusēnā, barības vielām bagātā, bet ne pārmērīgi mitrā augsnē mežos un krūmājos. Paparžu audzes sastopamas gandrīz visur pasaulē. Tās parasti veido patiešām lielas audzes. Tomēr bieži ir sastopamas arī papardēm līdzīgi augi, kas nav gluži papardes. Tādi ir, piemēram, ir skābaržpaparde (Thelypteris phegopteris), - maigs augs ar vēdekļveida lapām gaiši zaļā krāsā un izaug tikai 10-50 cm augsts. Taču ozolpapardes vēdekļveida lapas var izaugt daudz garākas. Bez tam ozolpapardes bieži jauc ar kalnu papardēm (Aspidium montanum, L.; vācu val. – Bergfarn;), cik ļoti izteikta ir to līdzība. Līdzīga ir arī bieži sastopamā mežu paparde (Athrium filix femina, L.; vācu val. – Waldfarn) un daudz retāk sastopamā strausspaparde (Onoclea strutiopteris, L.; vācu val. Straußfarn). Pats augs ir pietiekami savāds un dīvains. Atšķirībā no daudziem citiem augiem, kuri vairojas ar sēklām, paparde vairojas no sporām, un vēl bioloģiski neizpētītajā pasaulē tas reiz radīja mīklainu auru ap sevi. Šī un ne tikai šī iemesla dēļ radās teika par to, ka paparde zied Jāņu naktī un īsu mirkli – kas šo ziedu ierauga, uzzina visu pasaulē. Tas ir sakrāls augs un sakrāla leģenda, kas pazīstama visur Eiropā. Bieži vien šī teika tapusi profanizēta un vienkāršota – par tās ziediem stāstīts gan kā par mīlestības laimes, gan veiksmes loterijā vēstnešiem... Paparde ir ar maģiskām, prātam neaptveramām atklāsmēs saistīts simbolisks augs. Augs, kurš sasaista redzamo un neredzamo pasauli – robeža, kas īpašos mirkļos tiek atvērta un kāpēc lai tā nebūtu gada īsākā nakts. Senās ķeltu teikās paparžu biežņas aug starp cilvēku un elfu pasauli. Ja vēlēsies papardi ieaudzēt savā dārzā, tev var nākties krietni nopūlēties, līdz tu atradīsi tai pietiekami patīkamu un augšanai piemērotu vietu, draudzīgus kaimiņus, pietiekami daudz Saules gaismas un vēlamāko ēnojumu.

Pielietojums

Papardes bieži tiek lietotas dziedniecībā – tās palīdz muguras un citu kaulu sāpju gadījumos. Pulveri no papardes sakņojumiem pielieto pret cērmēm. Zaļie dārznieki sakapātas papardes kaisa zem augiem, lai tos pasargātu no gliemežu uzbrukumiem. Papardes ir enerģētiski dīvains un jūtīgs augs. Ir cilvēki, kuru tuvumā neaug papardes, vai vietas, kuras tām nav pa prātam.


 
 
 
 
  Pētersīļi / Petroselinum crispum (Mill.) Nym.Petroselinum sativum Hoffm.  
 
Petroselinum crispum (Mill.) Nym.Petroselinum sativum Hoffm. / Pētersīļi

Apraksts

Pētersīļi ir divgadīgi seleriju dzimtas (Apiaceae) svešapputes augi. Tiem sakne veidojas līdzīgi kā burkāniem. Ir divi veidi: sakņu pētersīlis un lapu pētersīlis. Izplatītākie ir sakņu pētersīļi. Šiem pētersīļiem ir attīstītas lielas saknes un lapas. Lapas ir divkārt un trīskārt plūksnainas. Lapu kāti ir 10-15 cm gari; saknes 10-18 cm garas un savukārt 3-5 cm resnas, vārpstveida, baltas vai pelēcīgi baltas un lejas daļā bieži vien zarotas. Pirmajā augšanas gadā pētersīļiem izveidojas spēcīgas lapas un sakne, bet otrajā augšanas gadā izaug ziedi un nobriest sēklas. Saknes satur līdz 3 mg% C vitamīna, bet lapas pat līdz 150 mg% C vitamīna. Tāpat lapas satur arī karotīnu un B grupas vitamīnus. Lapas un saknes izmanto kā garšvielas un piedevas.

Pielietojums

Pētersīļi sekmē urīnskābes un sāļu izdalīšanos no organisma, kas ir ļoti svarīgi, slimojot ar podagru vai poliartrītu. Saknes noder aptaukošanās gadījumā un pret aknu un nieru slimībām. Urīndzenošs līdzeklis pie sirds vai nieru izraisītas tūskas un pret zarnu atoniju: 3 reizes dienā dzer 1 – 2 tējkarotes svaigu pētersīļu sakņu sulu. Pret prostatītu, menstruālā cikla traucējumiem, sirds izraisītu tūsku, nieru un zarnu kolikām, meteorismu: 1 deserta karoti sīki sasmalcinātu kaltētu vai svaigu pētersīļu sakņu aplej ar 1/2 glāzi verdoša ūdens un ļauj 8 – 10 stundas iestāvēties, izkāš, dzer pa 1 ēdamkarotei 3 – 4 reizes dienā 30 minūtes pirms ēšanas. Pret nierakmeņiem un cistītu: 30 g sasmalcinātu pētersīļu lakstu un lapu pārlej ar 1 glāzi ūdens, uzvāra, uzliek blīvu vāku un vāra 5 minūtes, ļauj atdzist, tad izkāš; lieto pa 2 ēdamkarotēm 4 reizes dienā. Pretdrudža līdzeklis augstas temperatūras gadījumā: no pētersīļu lapām izspiež sulu un dod slimniekam dzert pa 2 tējkarotēm 3 – 5 reizes dienā. Urīndzinējs tūsku gadījumā: 800 g pētersīļu lapu rūpīgi nomazgā, applaucē ar verdošu ūdeni, ļauj ūdenim notecēt, tad lapas sīki sasmalcina, ieliek stikla, māla vai emaljētā traukā, pārlej ar pienu tā, lai tas zaļumus pārklāj, ievieto trauku cepeškrāsnī un ļauj pienam labi izkarst, bet neļauj vārīties! Izkāš un lieto pa 1 – 2 ēdamkarotēm katru stundu visu dienu. Pret tūsku jebkurā ķermeņa vietā: vakarā ņem notīrītas, nomazgātas pētersīļu saknes ar lakstiem un lapām, samaļ gaļasmašīnā, 1 glāzi pētersīļu masas liek aizvākojamā stikla vai emaljētā traukā, pārlej ar 2 glāzēm verdoša ūdens, aizvāko un ļauj nostāvēties līdz rītam. Otrā rītā caur kafijas filtru vai dubultu marli izkāš, iegūtajam šķidrumam pievieno 1 citrona sulu. Uzglabā ledusskapī. Dzer pa 2 ēdamkarotēm rītā un vakarā 2 dienas pēc kārtas, tad 2 dienas izlaiž un atkal 2 dienas dzer. Šādi rīkojas, līdz tūska izzūd. Šim augam piemīt abortīvas īpašības, tāpēc grūtniecēm un sievietēm, kam mēdz būt spontānie aborti, to nevajag lietot. No pētersīļu izmantošanas jāatturas arī cilvēkiem, kas cieš no nefrīta – nieru iekaisuma.


 
 
 
 
  Peonija novirzīta / Paeonia anomala L  
 
Paeonia anomala L / Peonija novirzīta

Gundegas dzimta

Apraksts

Peonija novirzīta. Gundegas dzimta. Daudzgadīgs lakstaugs ar augstumu 60-100 cm, ar brūnu resnu zarainu sakni. Stublāji taisni, nezaraini, ar zvīņām pamatā. Kārtēji, div- un trissašķeltas lapas. Ziedi ir liela izmēra, sarkana vai bāli-roza krasā; tasīte no 5 kauslapām; ziedvainadziņā 5 ziedlapiņi un vairāk; putekšlapu ir daudz. 2-5 auglenīcas  ar augšēju sēklotni. Auglis ir skrejlapa, kas sastāv no dažām noraidītajām skrejlapām. Sēkli lieli, melni, eliptiski. Zied maijā - jūnijā. Augs ir indīgs!  Aug pa skuju un jauktu mežu mežmalām, uz subalpīna pļavām Eiropas Krievijas daļas ziemeļaustrumu rajonu mežu zonā, Sibīrijā un Austrumu Kazahstāna rajonos. Saknes sagatavo rudenī. Saknes satur ēterisku eļļu (līdz 1,1%), glikozid -salicīnu, cukuru (līdz 10%), cietinātāju (līdz 78,5%), taninu, nenozīmīgu alkaloīdu daudzumu un lielu daudzumu atšķirīgu mikroelementu, īpaši hromu un stronciju. Ēteriskas eļļas sastāvā ienāk peonols, skābes. Apveltīts ar pretsāpju, pretkrampju un mierinošo darbību.

Pielietojums

Peonijas preparāti būtiski neiespaido uz veģetatīvu nervu sistēmu, sirds-asinsvadu sistēmu un elpošanu. Varbūtēj, pateicoties stroncija saturam tie tiek izmantoti kuņģa un dzemdes vēža ārstēšanai. Peonijas ūdens uzlējums ir apveltīts ar antibakteriālu darbību, paaugstina apetīti un kuņģu sulas skābumu, uzlabo gremošanu. Novārījums: samalcināto peonijas sakņu 100 gr. uz 1 l ūdens vārīt līdz 500 ml mazā uguni, izkāš un pieliek 100 ml 96%-ga spirta. Pieņem pa 10 lāsēm 3-4 reizes dienā pirms ēšanas pie kuņģa slimībām, caurejas, asiņošanām, kā arī pie drudža, klepus, reimatisma un podagras, bezmiega, un strutaina otita. Uzlējums: 1) 100 gr. svaigu peonijas ziedlapiņu un 100 gr. lapu uz 200 ml 70%-ga spirta uzstāj 14 dienas, izkāš. Pieņem pa 10-15 lāsēm pie epilepsijas kā ārstniecības papildlīdzeklis;  2) Samalcināto peonijas sakņu 100 gr. uz 400 ml 70%-ga spirta uzstāj 3 nedēļas, izkāš. Pieņem pa 10-15 lāsēm 3-4 reizes dienā (ārstēšanas kurss - 30 dienas, pēc 10-dienu pārtraukuma kursu var atkārtot) pie neirastēniskiem stāvokļiem ar paaugstināto uzbudināmību (involūciju neirozes, neirotiski stāvokļi pie gi-perteriozes), bezmiegs, fobijas un hipohondriskie stāvokļi. 3) Samalcinātas peonijas sēklas 100 gr. uz 400 ml degvīna uzstāj 3 nedēļas, izkāš. Pieņem pa 1 tējk. 3-4 reizes dienā pie gastrīta un dzemžu asiņošanām. Peonijas preparātus nedrīkst dot bērniem līdz 12 gadu vecumām.


 
 
 
 
  Plūmes / Prunus domestica l.//Prunus oeconomica Borkh. Prunus sativa P. et С  
 
Prunus domestica l.//Prunus oeconomica Borkh. Prunus sativa P. et С / Plūmes

Apraksts

Plūmes ir viena no galvenajām augļaugu kultūrām un nozīmīguma ziņā mūsu dārzos ir otrajā vietā aiz ābelēm. Koks neliela auguma, ar skraju, platu vainagu. Ātraudzīgs, ražot sāk agri (pirmie augļi 2. gadā pēc stādīšanas, raža – 3.- 4. gadā). Ražo regulāri, bagātīgi. Zied vidēji agri. Ziemcietība laba, ziedpumpuru - augsta. Daļēji (atsevišķos gados pilnīgi) pašauglīga. Augļi vidēji lieli ,forma ovāli- ieapaļa. Miziņa vidēji bieza, tumši sarkan- violeta ar zilganu apsarmi. Mīkstums tumši dzeltens, sulīgs, aromātisks. Kauliņš atdalās labi. Augļi piemēroti desertam, kompotiem un ievārījumiem; samērā transportabli. Ienākas vidēji agri, augusta beigās, septembra sākumā. Plūmju augļusvar izlietot gan svaigā veidā, gan arī iespējams izgatavot viedažādākos pārstrādes produktus. Plūmes tiek izmantotas jogurtu un saldējuma piedevām.

Pielietojums

Plūmju augļos ir 15-25 % sausnes, līdz 15% cukuru, ābolskābe un citronskābe, pektīnvielas, miecvielas, uz 100g ap 100 mg P vitamīna, 22 mg c vitamīna, kā arī Bg ,E, K, PP, B1, B2, A vitamīns. Augli satūr kāliju, kalciju, magniju, fosforu, nātriju, dzelzi, mangānu, kobaltu un citas vielas. Plūmēs esošais P vitamīns ļauj ārstēt asinsvadu slimības, hipertonisko slimību, plausu karsoni, tuberkulozi, reimatismu. Plūmes noder pret aizcietējumiem un nomierina nervus.


 
 
 
 
  Panātre baltā / Lamium album L.  
 
Lamium album L. / Panātre baltā

Apraksts

Daudzgadīgs, neliels vai vidējs (ga 15-70 cm) lūpziežu dzimtas lakstaugs. Saknenis ložņājošs. Stublājs dobs, stāvs vai pacils, vienkāršs vai zaro pie pamata, skraji apmatots ar lejupvērstiem matiņiem. Lapas olveidīgas (ga 2-7 cm, pl 1.5-4 cm), skraji apmatotas, mala zāģzobaina, gals gari smails, pamats visbiežāk sekli sirdsveidīgs. Lapas uz stublāja pretējas, kāta garums sasniedz apmēram pusi no lapas plātnes garuma (augšējām lapām īsāks). Ziedi pušķos augšējo lapu žāklēs. Kauss daudz īsāks nekā vainags, zobiņi smaili un vienādi. Vainags balts (ga 2-2.5 cm), stobriņā matiņu gredzens. Uz divlūpainā vainaga apakšlūpas parasti ir blāvi sārts punktējums. Vainaga augšlūpa velvēta, ārpusē ar matiņiem. Auglis - pelēku, rievainu riekstiņu skaldauglis. Zied no maija līdz oktobrim. Izplatība. Austrumeiropas un Rietumāzijas izcelsmes suga, kas mūsdienās plaši izplatījusies visā Eiropā. Latvijā bieži visā teritorijā. Drogas (ziedus, lapas) ievāc ziedēšanas laikā. Ziedi un lapas satur ēteriskās eļļas, C vitamīnu, flavonoīdus, holīnu, glikozīdus, karotīnu.

Pielietojums

Tēju lieto elpošanas ceļu un gremošanas trakta traucējumu gadījumā, ja ir iekšējo orgānu asiņošana, urīnpūšļa un izvadceļu slimības, kā nomierinoši līdzekli pret bezmiegu, mazasinību, kā “asinstīrītāju” līdzekli pie strutainiem ādas iekaisumiem, ekzēmām, nātrenes. Ārīgi lieto brūču un apdegumu dziedināšanai atvēsinātām kompresēm. Tēju patīkamās garšas dēļ izmanto ikdienā, tā uzlabo apetīti. Šo tēju ieteicams lietot pēc pēršanās. Tējas pagatavošana: 10 g drogu aplej ar 200 ml karsta ūdens un nostādina 10–15 minūtes. Izmanto kā uzlējumu ķermeņa aplaistīšanai, kosmētiskiem mērķiem.


 
 
 
 
  Meklējuma teksts  
   
 
 
     
 
E-APTIEKA  TAS, ko Jūs meklējāt, iespējams ŠEIT >>> Veselības Internets-Veikals
 
   

Ljapko aplikators Kvadro

56.00 €

izmēri 10,5 sm x 46,0 sm. I
edarbības zonas: piemērots jūtīgai ādai un lokālai pielietošanai mugurkaula kakla, krūšu un krustu zonā. Saaukstēšanās gadījumos var aizstāt sinepju plāksterus.
Ljapko aplikators Kvadro izgatavots kā elastīga gumijas plāksne, uz kuras nostiprinātas adatas no organismam nepieciešamiem metāliem: cinka, vara, dzelzs, niķeļa un sudraba. Aplikatora lietošana – optimāls paņēmiens, kas neprasa īpašas pūles, lai atbrīvotos no noguruma, uzlādētos ar dzīvības enerģiju uz veselu dienu un efektīvi novērstu sāpes.
Adatiņas efektīvi ietekmē reflektorās zonas un akupunktūras punktus. Ljapko aplikators dod apbrīnojamus rezultātus pateicoties galvaniskās strāvas impulsam, kad adatas saskaras ar ādu, izsaucot mikroelektroforēzes efektu. Tā organismā nonāk labām dzīvības funkcijām nepieciešami metāli: cinks, varš, dzelzs, niķelis un sudrabs.
Lietošana:
pirmo piecu minūšu lietošanas laikā relatīvi nepatīkamā diskomforta sajūta no aplikatora adatiņu iedarbības mainās un, rodoties spēcīgam siltumam, kļūst par komfortablu sajūtu, patīkamām „vibrācijām”, durstīšanu. Pēc tam var rasties vispārēja atslābuma sajūta, miegainība, kas reizēm pāriet veselīgā, pilnvērtīgā miegā.
• Pretsāpju, tonizējošam efektam, darba spēju palielināšanai (dienā), kā arī novājinātiem pacientiem un bērniem aplikatora darbības laiks 5 – 15 minūtes;
• Izteiktu sāpju novēršanai, miega efektam (vakarā) – 20 – 25 minūtes. Kursa ilgums 1 – 3 nedēļas, bet reizēm 2 – 3 dienas.
Atkārtots kurss pēc 1 – 3 nedēļām.
UZMANĪBU!
Ja diskomforta sajūta turpinās 10 -15 minūtes, aplikatorus jānoņem un drīkst lietot tikai pēc 5 – 10 stundām vai nākošajā dienā, ietverot mazāku zonu. Aplikatoriem jāizraisa tikai patīkamas sajūtas. Aplikatora adatiņas, saskaroties ar ādu, to neievaino. Ljapko aplikatorus var izmantot jebkurā vecumā.

 

 


Ražotājs: „Ljapko” Ukraina.

 

 

 

   

Tiefenfluorids 5ml

36.00 €

Tiefenfluorids 5ml

Sastāvs:

Šķidrums primārai tušēšanai: fluors magnija silikāta ekshidrāta, vara sulfāta pentahidrāta, nātrija fluors (ka stabilizators), destilēts ūdens.
Šķidrums otrējai tušēšanai: augsti dispersu kalcija hidroksīda, metilceluloze, destilēts ūdens.

Norādījumi:

Tiefenfluorids®, secīgi pielietojot divus tā sastāvā ietilpstošus preparātus, nodrošina dziļu zobu emaljas vai zoba kakliņa kaula cementa fluorēšanu. Ar dziļu fluorēšanu atšķirībā no parastās fluorēšanas saprot submikroskopisko kristāliņu CaF2 veidošanos atmiekškētas zobu emaljas vai cietas zoba substances porās.
Submikroskopiskais CaF2 sastāv no daļiņām, kuru caurmēra diametrs ir tikai 50 Å. Tie veidojas spontāni pēc vispirms pirmā preparāta un pēc tam otrā preparāta uzklāšanas uz emaljas vai kaula cementa. Reakcijas starp šiem šķidrumiem rezultātā veidojas bez tam arī silīcija skābe.
Atšķirībā no salīdzinoši lieliem CaF2 kristāliem, kas veidojas un paliek uz emaljas virsmas. Apstrādājot to ar citiem pazīstamiem vienkāršiem fluoru saturošiem preparātiem, piemēram, nātrija fluorīdu, submikroskopiskie CaF2 kristāliņi (kuru izmērus var noteikt tikai pēc rentgena interferences lieluma), atrodas emaljas piltuvēs ar dziļumu ap 7μ vai zobu cementa porās, apvilkti ar silīcija skābi, un līdz ar to pasargāti no mehāniskās iedarbības (piemēram, sagremojot barību).
Pastāvīgi izdalot fluoru, šie kristāli rada optimālu vidi fluora joniem, kas savienojoties ar siekalu minerālsāļiem un emalju hermetizējošu šķidrumu nodrošina ilglaicīgu remineralizēšanos, kas ir 100 reizes augstāka salīdzinot ar dabīgo veidu.

Lietošana:

Zoba kakliņa desensibilizācija:
pēc zobu aplikuma noņemšanas ar birstīti un rūpīgas nosusināšanas ar siltu gaisu zoba kakliņu un apvidu ½ minūti rūpīgi samitrina ar pirmajā šķidrumā (touschielösung) samērcētu vates tamponiņu. Tad, neveicot starpposma mutes skalošanu, zoba kakliņu rūpīgi samitrina ar iepriekš sakratītu otro preparātu (Nachtouschlösung). Pēc tam var veikt mutes skalošanu.
Pēc divkāršas procedūras atkārtojuma pēc 1-3 nedēļām, procedūru turpmāk veic 1-2 reizes gadā.

Kariesa profilakse dziļas fluorēšanas ceļā (emaljas minerālā hermetizēšana):
Ar zobu birstīti notīrītus zobus (starp zobiem iztīra ar zobu diegu), pēc īslaicīgas nosusināšanas ar siltu gaisu ar gaispūša vai atsūcēja palīdzību, apstrādā pa kvadrāntiem, tas ir, bagātīgi samitrina ar pirmajā šķidrumā samērcētu tamponu. Pēc tam, neveicot mutes skalošanu, rūpīgi samitrina ar sakratītu otro šķidrumu ( ar jaunu vates tamponu).
Pēc tam var veikt mutes skalošanu. Procedūru jāveic 1-2 reizes gadā.

Fisūru minerālā hermetizēšana:
Tiefenfluorids® ļauj veikt augsti efektīvu fisūru hermetizēšanu, maksimāli saglabājot zoba audus. Tas notiek remineralizēšanās procesu pastiprināšanās dēļ ar siekalu piedališanos, kas ir dziļas fluorēšanas rezultāts, kā arī vara oligodinamiskās iedarbības rezultātā. Fisūram, uz kurām parasti uzliek sintētiskās substances, šajā tehnoloģijā tiek pārklātas ar minerālo substanci (ūdeni saturošu silīcija oksīdu).
Hermetizēšanu nosaka spēcīga remineralizēšanās ar siekalu piedalīšanos, pateicoties dziļai fluorēšanai un vara pēdu oligodināmiskai iedarbībai. Efekts tiek nodrošināts vairāk nekā uz 1 gadu. Fisūras iepriekš attīra, vispār nenoņemot vai minimāli noņemot cietu substanci, nosusina ar silto gaisu un rūpīgi samitrina ar preparātiem, kā aprakstīts ieteikumos par apstrādi kariesa profilaksei.
Tālāk procedūru atkārto vienreiz gadā kariesa profilaksei dziļas fluorēšanas ceļā.

5ml+5ml

Lietošanas instrukcijas Tifenfluorid®
Тифенфлюорид - эмаль-герметизирующий ликвид. Механизмы кариесопрофилактического действия.
Глубокое фторирование твердых тканей зубов: механизм действия, достоинства и показания к применению в клинической практике

 

Eriksona hipnoze    seksuāli traucējumi    anoreksija    Aleksandrs Moškins    Igors Šeļegovs    bulīmija    attiecību problēmas    Svetlana Laputjko    muguras problēmās    Akupunktūra    adatu terapija    disku trūce    traumu    Homeopātija    Ēšanas traucējumi    galvassāpes    palīdzēs Akupunktūra       hipertonija   Aleksejs Radčenko    psiholoģiskā diagnostika    Freids    homeopātisko preparātu    Aleksandrs Moškins    Igors Šeļegovs    Svetlana Laputjko    Akupunktūra    akupunktūrā    adatu terapija    potes    muguras    disku trūce    palīdzēs Akupunktūra    spondiloze    bērnu saslimšanas    bērnu neadekvāta uzvedība    bailes    Adatterapija    ārstnieciska masāža    starpskriemeļu trūce    galvassāpes    osteohondroze    Akupunktūra    spondiloze    neiroze    migrēna       galvassāpes   Aleksejs Radčenko    ausu izdurstīšana    Aleksandrs Moškins    Igors Šeļegovs    Svetlana Laputjko    Akupunktūra    insulta ārstēšana    adatu terapija    miega traucējumi    adatu terapija    menstruāla cikla traucējumi    Akupunktūra palīdzēt    Jogs    palīdzēs Akupunktūra   Ģimenes psihoterapija      Aleksejs Radčenko    novājēt    Aleksandrs Moškins    Eriksona hipnoze    seksuāli traucējumi    anoreksija   

Visas tiesības ir aizsargātas. © SIA 'ROS', 2008
PULS.LV Professional statistical system       Europuls.eu - Catalog of the European Internet resources      Яндекс.Метрика Auraj studio карта сайта