|
13/12/2010 Iepriekšējā nedēļā zinātniskā sabiedrība vētraini apsprieda žurnāla Nature interneta vietnē publicēto rakstu par grauzēju novecošanas procesa pagriešanu pretējā virzienā. Publikācijai bija pievienota atzīme AOP – Advance Online Publication, kas nozīmē – tas ir oficiāls zinātniskais raksts, kas tiek ievietots žurnāla interneta vietnē vēl pirms papīra versijas iznākšanas. Citiem vārdiem – raksta saturs ir tik nozīmīgs, ka redakcija pieņēmusi lēmumu publicēt to iespējami agrāk. No publikācijas izriet, ka peļu atjaunošanās ir saistīta ar slaveno telomerāzi, par kuru pagājušajā gadā tika piešķirta Nobela prēmija medicīnā un fizioloģijā. (Oficiāli prēmija tika pasniegta «par atklājumu, kā telomēri un telomerāzes ferments aizsargā hromosomas». Cilvēki, kas atklāja telomerāzi un šā fermenta nodrošināto hromosomu aizsardzību pret saīsināšanos, ir Elizabete Blekbērna no Kalifornijas universitātes Sanfrancisko, Kerola Greidere no Džonsa Hopkinsa universitātes medicīnas skolas un Džeks Šostaks no Hārvarda medicīnas skolas.) Vienkāršoti skaidrojot, «jaunības ferments» darbojas šādi: organisma novecošanās notiek šūnu bojāejas dēļ, kuras pamatā savukārt ir nelielu «punktu» hromosomu galos – telomēru – funkcionēšanas īpatnības. Šūnai daloties, tai nepieciešams dubultot DNS, lai nodotu «meitām» pilnvērtīgu ģenētisko materiālu. Bet par dubultošanos atbildīgie fermenti nav spējīgi pilnībā nolasīt visu informāciju no hromosomas sākuma līdz beigām, t. i., ja hromosomu gali saturētu svarīgu ģenētisko informāciju, tā tiktu regulāri pazaudēta, rodoties jaunām šūnām. Tā vietā, šūnām daloties, samazinās telomēru, kuras nes «tukšus» gēnus, garums. Tas nodrošina, ka DNS tiks nokopēts pareizi, taču, kad tālāka telomēras saīsināšanās kļūst neiespējama, šūna zaudē spējas dalīties un atmirst. Īpašs ferments – telomerāze – spējīgs «pierakstīt klāt» pazudušos telomēru posmus un nodrošināt faktisku šūnas nemirstību, tomēr šis ferments ir aktīvs tikai dažu veidu šūnās, to skaitā cilmes šūnās un lielākajā daļā vēža šūnu. Zinātnieku grupa no Hārvarda universitātes medicīnas skolas Ronalda de Pino vadībā pirmoreiz nodemonstrējusi grauzēju, kuri cieš no priekšlaicīgas novecošanas, organisma atjaunošanos, izmantojot telemerāzes aktivizāciju to šūnās. Līdzīga metode teorētiski var tikt izmantota, arī lai novērstu cilvēku novecošanu. Kā norāda portāls www.pok.lv, vienlaikus darbā uzsvērts, ka pagaidām runa nav par dabīgu, bet gan mākslīgu novecošanu, kas nozīmē – telomēra vispirms tika ģenētiski «izslēgta», bet zinātnieki pēc tam to «ieslēdza». Pēc telomerāzes mākslīgas izslēgšanas telomēru saīsināšanās ritēja ļoti strauji, peles ātri novecoja, zaudēja reproduktīvās funkcijas un cieta no osteoporozes, diabēta un nervu šūnu degradācijas. Vienlaikus telomerāzes «ieslēgšana» noveda pie satriecošiem rezultātiem: dzīvnieki atguva spēju vairoties, atjaunojās viņu orgāni. Vai tas nozīmē, ka tuvākajos gados varētu parādīties «jaunības eliksīrs»? Visticamāk, ka tomēr ne. Eksperti atgādina, ka telomēru funkcijas organismā joprojām nav līdz galam noskaidrotas, bet pašas efektīvākās nemirstīgās šūnas ir audzēju šūnas, kurās ģenētisko mutāciju rezultātā telomerāzes gēnu aktivitāte ļauj tām dalīties praktiski bezgalīgi. Šā iemesla dēļ pastāv ļoti augsts risks, ka centieni mākslīgi ietekmēt telomerāzes darbību var novest pie vēža šūnu parādīšanās. Šeit gan jāpiebilst, ka organisma atjaunināšanās tehnoloģijas, visticamāk, tomēr parādīsies. Pētījumu aktualitāti bieži nosaka nevis to sociālais nozīmīgums, bet tiem piešķirtais finansējums, īpaši tas attiecas uz ārkārtīgi dārgiem pētījumiem imunoloģijā, medicīniskajā bioloģijā, bioķīmijā. Faktiski tas nozīmē, ka zinātnisko modi diktē tā dēvētais zelta miljards, kurš XX gadsimtā saslima ar jaunības un veselības kultu. «Jaunības eliksīra» pētījumi pilnībā iekļaujas daudzu attīstīto valstu sabiedrību filozofijās, tāpēc var nešaubīties, ka tie tiks arī atbilstoši finansēti. Un – ja būs finansējums, būs arī rezultāti. |
|