03.01.2010
Veselības aprūpe ir liela, medicīna no tās ir maza daļa. Veselības ministriju gan iedzīvotāji, gan ministri parasti uzskata par Medicīnas ministriju. 2009. gads iezīmējas ar to, ka Veselības ministrija pilnībā iznīcināja pēdējās intereses par veselību– likvidēja Sabiedrības veselības aģentūru kā tādu, un no sabiedrības veselības jomām nodevās tikai infekciju slimību ārstēšanai. Visveiksmīgāk, protams, ārstēja cūku gripu– izdeva šai nodarbei lielus līdzekļus.

Medicīna ir viena no četrām nozarēm (vēl autobraukšana, basketbola vai hokeja tiesāšana, kā arī svešu bērnu pedagoģija), kur Latvijā tradicionāli orientējas ikviens iedzīvotājs. Katrā ziņā Latvijas pacients visu zin labāk par ārstu, tādēļ visstraujāk pieaug tas pakalpojumu spektrs, kas saistīts ar minerālu, vitamīnu, tautas līdzekļu un citu brīnumlīdzekļu tirdzniecību. Tas saistīts arī ar to, ka gan ministrija, gan ārsti rūpējas galvenokārt par slimo ārstēšanu, nevis ar pārējo veselības saglabāšanu.

Viens panākums Latvijā veselības veicināšanā tomēr bija. Ar profesora Aigara Pētersona pūlēm izdevies izņemt no veikalu plauktiem etiķa esenci. Rūpīgi sekoju līdz masu mēdijiem. Vai kaut viens no viņiem uzgavilēja– mēs katru gadu izglābsim 10 mazu bērnu dzīvības, mēs nosargāsim mazus bērnus no apdegumiem? Nē– visi kā viens mēdiji ņirgājās par deputātiem un liekulīgi juta līdzi mājsaimniecēm. Vidējais latvietis dzīvo apmēram 9 gadus īsāku mūžu nekā vidējais zviedrs.

Nav grūti sarēķināt, kāpēc tā. Zīdaiņu un mazbērnu mirstības līmenis mums ir augstāks nekā skandināviem, un katrs pāragri nomiris bērniņš neglābjami pamazina statistisko dzīves ilgumu. Uz šīs bērnu mirstības mēs varam norakstīt 1,2 gadus no tiem deviņiem, ko zviedri mūs pārdzīvo. Nabadzība nenāk par labu ilgam mūžam. Nabadzība paaugstina pašnāvību risku, paaugstina alkoholismu, narkomāniju un citus nelabus pieradumus. Uz mūsu relatīvās nabadzības rēķina mēs varam norakstīt vēl vienu gadu no šiem deviņiem– šeit mūsu statistiku nospiež lejā gan tie, kas nosaluši, gan tie, kas sadeguši.

Traumas mums tiešām vairāk nekā zviedriem, pie tam vidējais latvietis alkoholu un tabaku patērē ievērojami vairāk nekā vidējais zviedrs. Alkoholam mēs pierakstīsim arī 75% no smagām sadzīves traumām. Bijušās PSRS teritorijā ir visai ievērojams cietumnieku īpatsvars, cietumi ir tuberkulozes, infekcijas slimību, kā arī nelāgu ieradumu perēklis, no cietuma nereti ieslodzītais atgriežas ar HIV/AIDS.

Pasaules Sarkanais krusts ir publicējis pētījumus, ka cietumi Austrumeiropā reāli samazina to iemītnieku dzīvi. Vēl viens gads no vidējā statistiskā zviedra. Diezgan skumji latviešiem iet ar agrīnu vēža diagnostiku. Ja vēzi atklāj 1-2 stadijā, tas gandrīz vienmēr ir ārstējams. Ja vēzi atklāj vēlāk– ārstēšana ir dārga, bet rezultāti nav tik labi.

Uz Veselības organizācijas problēmām un finansējuma trūkuma norakstīsim pusotrus gadus. Un tomēr– vislielākais mīnuss pret skandināviem mums rodas mūsu ierašu un uztura problēmu dēļ. Latvijas iedzīvotāji ievērojami par daudz lieto sāli, cukuru un miltu produktus. Mums nepieciešams noteikts sāls daudzums, bet tas nav lielāks par sešiem gramiem dienā. Pārāk daudz nātrija, kuru uzņemam galvenokārt ar sāli, var izraisa augstu asinsspiedienu. Tas savukārt ir iemesls nopietnām sirds asinsvadu un nieru slimībām. Pilnīgi droši– tas, ka Latvijā insulti un infarkti pie slimnieka vidēji atnāk par 3 gadiem ātrāk, lielā mērā ir sāls nopelns.

Par daudz sāli Latvijas iedzīvotāji saņem galvenokārt ar rūpnieciski gatavotiem pārtikas produktiem. Lai mūsu maizīte iznāktu mīksta un kraukšķīga, tai ir par daudz vārāmās sāls. Daudz par daudz sāls ir čipšiem, desu izstrādājumiem, sieram un citiem produktiem. Pat ja vienam produktam šis natrija hlorīds nepārsniedz pieļaujamās devas, kopumā ikdienas iedzīvotājs, kas pārtiku pērk lielveikalā, sāli saņem daudz par daudz.

Cukura diabēts Latvijā pieaug gadu no gada. Ik gadu diabēts kapā aiznes 4000 Latvijas iedzīvotāju. Pārmērīga disaharīdu (cukura) lietošana ir nozīmīgs cukura diabēta un adipozitātes (aptaukošanās) iemesls. Cukuru iedzīvotāji pārmēru uzņem ar rūpnieciski ražotiem pārtikas produktiem– konditorejas izstrādājumiem, miltu produktiem, maizi, piena produktiem.

Cukura lietošanas samazināšanai Pasaules Veselības organizācija iesaka celt cukura cenu. Cukura diabēta slimnieku pārmēra pieaugums Latvijā, 4000 nāves gadījumu gadā, ko nosaka tikai cukura diabēts, ir pietiekams iemesls lai valsts mērogā uz šo lietu raudzītos nopietni. Pārmērīgu cukura lietošanu Latvijā būtu jāskata kontekstā ar mazkustīgu dzīvesveidu, bet īpaši ar pārmēra mazu sporta (būtu labi kaut fiziskās kultūras) nodarbību skaitu skolās.

Agri vai vēlu Latvijas iedzīvotājiem un politiķiem nāksies saprast, ka sāls un cukura lietošana ierobežojama jebkurā veidā. Kaut vai tādēļ, ka tieši cukura diabēts, adipozitēte, arteriāla hipertenzija un sirds asinsvadu mazspēja kopā ar sirds vai smadzeņu infarktu ir tā buķete, ko ārstēt cilvēkam ir visdārgāk un visgrūtāk. Pārmērīga sāls un cukura lietošana jebkurā gadījumā vēlāk atsaucas uz valsts un iedzīvotāju pašu maciņu, dārgos medikamentus gadiem lietojot.

Pasaules likumdošanas anālēs var atrast vēl kādu ļaunu produktu, kuru cenšas aizliegt. Kalifornija kļuvusi par pirmo ASV štatu, kas daļēji aizliegusi pārtikas industrijā izmantot mākslīgās piesātinās taukvielas, kas izraisa holesterīna izgulsnēšanos uz asinsvadu sieniņām. Diemžēl arī nākamgad šiem jautājumiem neviens Latvijā uzmanību nepievērsīs– vēlēšanu gadā nemēdz diskutēt par vispārcilvēciskiem jautājumiem, kas var būt nepopulāri– akcīze sālij un cukuram vai stingra šo produktu kontrole pārtikas produktos.

Katrs gads nāk ar mūsu pašu novecošanu. Katrs gads mūs tuvina nāvei un mēs nekad nebūsim tik jauni un veseli kā, teiksim, 10 gadus atpakaļ. Kā zināms, cilvēks nav mūžīgs, tādēļ kāds jaunais gads katram ir pēdējais. Un pat ja nākošais vēl nav tev paredzēts ar kapu zvaniem, tad medicīna tērēs tavai ārstēšanai pārlieku mazus līdzekļus.

Bet nauda, ko valsts izdalīja medicīnai bija pārlieku maza– šobrīd veselības aprūpei (bez bažām par līdzekļu izsaimniekošanu) vajadzētu iztērēt par trešdaļu vairāk līdzekļu. Pērn pieauga zāļu firmu, kā arī pārtikas piedevu ražotājfirmu spiediens uz iedzīvotājiem– cilvēki saņēma sev ne pārāk vajadzīgu informāciju un reklāmas kā ārstēt slimības vai ar medikamentiem izsargāties no novecošanas, cellulīta, resnuma, holesterinēmijas, hipertonijas utt., nevis ieteikumus kā reāli dzīvot pilnvērtīgu veselīgu dzīvi.

Un tomēr Latvijas medicīna 2009. gadā spērusi virkni nopietnu soļu uz priekšu. Tās ir gan jaunas ārstniecības un diagnostikas metodes, gan racionālāks darbs un efektīvāka palīdzība slimniekiem. Bet kā optimists varu teikt, ka esošie (un palikušie) speciālisti kļuvuši par vienu gadu gudrāki un pieredzējušāki– tātad 2010. gadā daudz labāk ārstēs.

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
apollo.lv