Viktors Ozoliņš “Sapņi. Karaliskais ceļš”

Jautājums, kādēļ cilvēkam vajadzīgs miegs un sapņi, ir gan bioloģisks, gan psiholoģisks. Miegs ir ne tikai ķermeņa atpūta guļus, bet arī psihes stāvoklis. Kā zināms, miegs atšķiras no nomoda vismaz ar šādām pazīmēm:

*pazeminās muskuļu tonuss,
*pazeminās ķermeņa temperatūra un arteriālais asinsspiediens,
*zūd apziņa, un epizodiski uzrodas īpašs psihisks stāvoklis – sapņi.
Miega fizioloģiskās likumsakarības ir daudzkārt aprakstītas žurnālos un grāmatās, tādēļ tās var atzīmēt pavisam īsi. Zinātniski dati par cilvēka smadzeņu aktivitāti miegā ir iegūti samērā nesen. Būtiski atklājumi šajā jomā ir veikti 1950. gadu sākumā. Kopš tā laika lieto nosaukumus „lēnais miegs” (angliski: non-REM sleep) un „ātrais miegs” (angliski: REM sleep, jeb miegs ar straujām acu kustībām (rapid eye movements) zem aizvērtiem plakstiņiem). Naktī cits citu nomaina lēnā un ātrā miega posmi; parasti „lēnajā miegā” cilvēks aizvada lielāko daļu naktsmiera laika. Zinātnē ir ilgstoši valdījis uzskats, ka sapņi ir saistīti tikai ar „ātrā miega” stāvokli, un tikai 20. gs. pēdējos gados ir noskaidrojies, ka sapņi ir vienlīdz iespējami gan „ātrā”, gan „lēnā” miega laikā.

Ir pierādīts, ka sapņi, tieši tāpat kā „ātrais miegs” piemīt visiem cilvēkiem, taču atšķiras gan spējas, gan vēlēšanās tos iegaumēt un saglabāt atmiņā. Daudzi no tiem, kas guļ ciešā miegā, uzskata, ka viņi tikpat kā nesapņo, taču pareizāk būtu sacīt ko citu: sapnim var sekot tik dziļš „lēnais miegs”, ka sapņa satura nostiprināšanās ilgstošajā atmiņā ir gandrīz neiespējama. Sapni var vislabāk atcerēties tad, ja pamostas sapņa laikā (piemēram, līdz ar modinātāja zvanu); jo ilgāks laiks paiet no pamošanās līdz domām par sapņoto, jo grūtāk to atcerēties. Neapšaubāmi, lielāko daļu sapņu cilvēks pamostoties neatceras vai arī drīz pēc tam aizmirst uz visiem laikiem.

Sapņu izpratnei ir piešķirta būtiska nozīme dažādās kultūrās. Tā, viena no senākajām zināmajām liecībām par sapņu tulkošanu ir kāds Ēģiptes papiruss, kurš datēts 14.gs. pirms mūsu ēras. Pareģojošu sapņu veicināšana ar īpašu rituālu Asklēpija tempļos bija pazīstama senajā Grieķijā kopš 6.gs. p.m.ē., vēlāk arī Romas impērijā. Sapņu nozīmīgums ir minēts tautu folklorā; jaunākajos laikos dažādās valstīs ir publicētas vairāk vai mazāk izklaidējoša rakstura „Sapņu grāmatas”. Zinātniskajā psiholoģijā sapņu izprašanai pievēršas tikai nedaudz ilgāk par 100 gadiem.

Nosapņotais visbiežāk saista cilvēku uzmanību tad, ja tas ir neparasti satraucošs; tad, ja sapnis tieši sasaucas ar kādu aktuālu problēmu, vai – tad, ja cilvēks cenšas, cik vien tas būtu iespējams, paredzēt notikumus.

Vai, un kādā veidā, var tulkot sapņu saturu, un izmantot šīs zināšanas?

Vienu no viedokļiem šajā jautājumā var nosacīti dēvēt par psihofizioloģisko skatījumu. Šādā pieejā tiek visvairāk pētītas dažādu kairinājumu pēdas galvas smadzenēs, informācijas apstrādes procesi miegā un nomoda psihisko stāvokļu ietekme uz smadzeņu darbību miega laikā. Psihofizioloģiskais sapņu skatījums tiek pamatots ar dabaszinātniskiem faktiem un ir salīdzinoši „skeptisks”: tiek atzīts, ka sapņu saturs var norādīt uz aktuālā pieredzes materiāla saturu, kā arī uz pieredzē balstītām neapzinātām prognozēm vai neapzinātu problēmas risināšanu nomodā (jautājumā par to, vai iespējami pareģojumi un atklājumi sapnī), taču nav runas par īpašām psiholoģiskām likumsakarībām, kas ļautu tulkot sapņu nozīmi.

„Skeptiskajam” viedoklim pretējs un vienlaikus līdzīgs ir nosacīti „naivs” uzskats: pieņēmums, ka daudzi sapņi tiešām nav tulkojami, taču tādēļ, ka… tie ir izprotami tiešā veidā. Šajā gadījumā risks ir nevis sapņu pārmērīga „bioloģizēšana”, bet gan to „pārdabiskošana”. Nav izslēgts, ka dažu t.s. tradicionālo kultūru cilvēki vēl arvien izprot sapņus kā tādus dvēseles piedzīvojumus ķermeņa miega laikā, kas būtu aizmigušā dvēseles acīm skatīti burtiskā nozīmē. Nedaudz kariķējot, to var ilustrēt tā: ja es nosapņoju, ka saņemu pārmetumus no priekšniecības darbā, tad nešaubos, ka tieši tam jānotiek īstenībā, un, ka atliek vienīgi gatavoties nepatikšanām un paveikt darba pienākumus tik labi, lai iespēju robežās mazinātu šo neizbēgamo ļaunumu. Ja mans pareģojums nepiepildās, varu uzslavēt sevi par tā „neitralizēšanu”, bet, vienalga, neinteresējos par to, vai manam sapnim ir kāda cita, grūtāk saprotama nozīme. Reizēm šāds domāšanas veids nav pietiekami noderīgs… Kāds misionārs Grubs ir rakstījis, ka „viens no Paragvajas indiāņiem viņu apvainojis ķirbju zādzībā, kaut arī zinājis, ka zādzības laikā misionārs atradies vairāk nekā 200 kilometru attālumā no zādzības vietas. Indiānis bija redzējis sapnī, kā misionārs zadzis viņa ķirbjus, un tas, ka Grubs tajā laikā atradās pavisam citā vietā, viņu nemaz nemulsināja”[1].

Nav šaubu, ka sapņi ir tieši saistīti ar fizioloģiskiem procesiem galvas smadzenēs; nav izslēgts, ka dažkārt tie pat varētu būt vienīgi šo procesu blakusefekts. Tomēr centieni sapņus tulkot nav mazinājušies kopš aizvēsturiskiem laikiem līdz mūsu dienām.

Pirmais no tādiem pētījumiem šajā jomā, kam ir paliekoša nozīme zinātniskajā psiholoģijā, ir 1900. gadā publicētais darbs „Sapņu tulkošana”, kura autors ir slavenais Vīnes ārsts Zigmunds Freids. Z. Freida formulējums „sapņi ir karaliskais ceļš uz neapzināto” tiek citēts arī mūsdienās. Z. Freida psihoanalīze ir gan ārstnieciska metode, gan psihes izpētes metode, gan oriģināla psihes teorija, un arī sapņu psihoanalītiska tulkošana nav tikai un vienīgi klīniska prakse: tā ir sapņu izprašanas un sevis izprašanas veids.

Kāpēc sapņi ir juceklīgi, pretrunīgi un nesaprotami? Ja meklējam atbildi Z.Freida uzskatos, varētu sacīt apmēram tā: tikpat pretrunīga ir visa cilvēka dzīve, tikai cilvēkiem gribas piedēvēt savai nomoda dzīvei skaidrību un kārtību. Katram ir vēlēšanās būt tādam „savas dzīves saimniekam”, kurš saprot, ko viņš grib, ko dara, un kāpēc dara tieši tādā veidā. Vai ir viegli pieļaut citu viedokli, ka lielākā daļa psihes satura ir neapzināma, un to nevar atklāt bez īpašas mācīšanās un bez cita cilvēka palīdzības? Šāda doma var radīt apjukumu un izbailes. Tiesa, nākamajā mirklī varētu arī nomierināties un piebilst, ka tas, acīmredzot, nav ne labi, ne slikti, bet ielūkošanās dziļāk savās vēlmēs, darbos un arī sapņos var sniegt daudz vairāk drošības un miera, nekā baudīts līdz šim…

Z.Freids apgalvo, ka sapņa dziļākā būtība ir kādas nepiepildītas vēlmes šķietams, iluzors īstenojums. Var argumentēt, ka to apstiprina pat izteicieni, tādi, kā „diemžēl, par to atliek tikai sapņot” vai „par tādu laimi neesmu pat sapņojis”. Varētu pieņemt, ka cilvēki sapņo tādēļ, ka bez šāda gandarījuma brīžiem, kaut arī nereāliem un īsiem, nevar izturēt dzīves grūtības un trūkumus. Taču, vai katrā sapnī var skaidri saskatīt vajadzības apmierinājumu? Reizēm tas ir iespējams, un Z.Freids to apliecina ar izteiksmīgiem piemēriem. Bērniem 2 – 3 gadu vecumā gadās sapņot par zemenēm ar putukrējumu vai par ķiršiem, kas noskatīti, bet nav dabūti nomodā, un dažus gadus vēlāk – par skaistām vietām, ko dienā gribējuši, bet nav paguvuši apmeklēt ekskursijā (Z.Freida un viņa tuvinieku bērnu sapņi, kas iztirzāti darbā „Sapņu tulkošana”). Bērnu sapņi bieži vien nav jātulko, tie rāda vēlmes apmierinājumu spilgti un skaidri, jo bērni vēl nav pilnīgi pieradināti kaunēties vai justies vainīgi par to, ko viņi grib, un nosodīt sevi par „sliktām vai bezkaunīgām domām”. Sapņus tulko tādēļ, ka tās vajadzības, ko cilvēki paši nosoda, izpaužas viņu sapņos slēptā un nesaprotamā veidā.

Sapņos atainojas dažādas vēlmes, reizēm – pavisam konkrētas (bērns redz sapni par gaidāmo dzimšanas dienas dāvanu; sportists – par uzvaru sacensībās, utt.). Vienlaikus, Z.Freids raksta, ka dziļākie sapņu motīvi ir saistīti ar neapmierinātām un noliegtām seksuālām vajadzībām, kas (t.s. infantīlā seksualitāte) pirmajos mūža gados ir ne mazāk aktuālas, kā vēlākos vecuma posmos. Arī aizliegumus, kritiku un kaunināšanu iepazīst jau bērnībā un turpina baidīties no tā vienmēr. Neīstenotu seksuālu vēlmju tematika tādēļ ir mūžīgs sapņu pamatmotīvs, taču šis princips nenozīmē, ka jebkurš sapnis ir tieši seksuālu vēlmju izpausme.

Kāda ir gadu tūkstošiem tulkojamā sapņu valoda?

Z.Freids raksta, ka to, pamatos, veido tikai dažas darbības: 1) sabiezināšana (jeb kondensācija), 2) pārvirze, 3) domu pārvēršana vizuālos tēlos un 4) otrreizējā apstrāde. Kopā tās bieži sauc par „sapņa darbu”. Sapņa darbs ir t.s. latentā (apslēptā) sapņa pārvēršana t.s. manifestētajā (izpaustajā) sapnī, kas visbiežāk ir nesaprotams. Sapņa dziļākā (latentā) jēga ir atklājama ar „tulkošanas darbu”.

Pirmā, otrā un trešā no minētajām darbībām ir saistītas tādā ziņā, ka kopā tās nosaka sapņu simboliskumu.

Nomodā cilvēki spēj veikt prāta loģiskās darbības, piemēram, salīdzināšanu un secināšanu, arī ievērot pretrunas, uzturēt noteiktu priekšstatu par telpu, laiku un sevi, un atšķirt apkārtējo īstenību no savas psihiskās pasaules. To visu nodrošina cilvēka apziņa. Sapnī šīs prasmes var daļēji saglabāties, taču valda vienkāršākas norises – iztēles procesi; nevis problēmu loģiska risināšana, bet vajadzību apmierināšanas uzskatāms iztēlojums. Sapnī ir iespējams pilnīgi viss – arī savstarpēji pretrunīgais un izslēdzošais, dabiski un loģiski neiespējamais, un mēs pēc pamošanās varam būt nebeidzami pārsteigti, kā sapnī atpaliekam no savām nomoda domāšanas spējām, bet pārsniedzam savas nomoda fantāzijas iespējas…

Sabiezināšana ir vairāku vai daudzu kaut kādā veidā saistītu domu, attieksmju, vēlmju ietveršana vienā sapņa tēlā vai epizodē. Jebkurš sapnis nozīmē daudz vairāk, nekā tieši „redzēto”. Z.Freids uzsver, ka pierakstot manifestētā sapņa saturu tieši tā, kā nosapņots, atstāstījums bieži iekļaujams pāris teikumos un nekad neaizņem vairāk, kā pusi lappuses. Savukārt, ja sapņotājs mēģina pierakstīt visas savas asociācijas un atmiņas, kas nomodā ir kaut kā saistītas ar manifestēto sapni, iznāk, piemēram, līdz 12 lappusēm garš stāstījums, turklāt rodas izjūta, ka sapņa nozīme ir neizsmeļama. Iespējams, ka tieši ar sabiezināšanu var izskaidrot tik parasto izjūtu pēc pamošanās, ka sapņots daudzas minūtes vai pat stundas, lai arī objektīvi izmērāmais ātrā miega posms var vilkties dažas minūtes vai mazāk par vienu minūti. Sabiezināšana piešķir sapnim un katrai tā daļai daudznozīmību, kas padara to mīklainu un nenoteiktu.

Pārvirze skar sapņa fragmentu vai tēlu spilgtumu un emocionālo nozīmi. Emociju un attieksmes pārvirzīšanu var atklāt ne tikai sapņos, bet arī nomoda dzīvē. Gadās dusmoties un izgāzt dusmas uz cilvēku, kurš īstenībā nav tās izraisījis; tāpat, iemīļot kādu vietu, māju vai situāciju un ilgoties pēc atgriešanās tajā – tā vietā, lai atzītu, ka ar šo vietu vai notikumu ir saistītas mīļas attiecības ar cilvēkiem, kas palikušas pagātnē vai arī būtu atgūstamas citā veidā. Pārvirze sapnī izpaužas tā, ka mūsu ieinteresētība, simpātijas, iekāre, dusmas, bailes bieži ir dīvainas, savukārt, būtiskākais ir nemanāms, jo nešķiet ne satraucošs, ne interesants. Kā rakstījis Z. Freids, „psihiskais akcents no svarīgā elementa tiek pārnests uz citu – nesvarīgo, tā ka sapnis centrējas citādāk un šķiet svešāds”[2]. Pēc pamošanās gadās izšķirošos sapņa momentus uzskatīt par nenozīmīgiem sīkumiem un aizmirst, bet atcerēties spilgtākos, latento saturu maskējošos fragmentus.

Domu satura pārvēršana uzskatāmās, pirmkārt, vizuālās ainās izpaužas tā, ka sapņus „redz”; mazāk un retāk tajos ir iesaistīti citu modalitāšu tēli un domas bez tēlainas izteiksmes. Dažu simbolisku tēlu nozīme var nemainīties cilvēka dzīves laikā, un tā var būt līdzīga daudzu cilvēku sapņos. K.G. Jungs uzskata, ka daļa sapņu tēlu un motīvu ir ģenētiski mantojama paaudzēs. Tomēr katrs no tiem ir izprotams vienīgi visa sapņa, sapņotāja personības un nesenās pieredzes kontekstā.

„Skatāmā” domāšanā nav loģisku sakarību (ja būs tā, tad notiks tas; tāpēc, ka; vai nu tā, vai citādi). Uz cēloņsakarību atainojumu var norādīt tas, ka lietas un fakti sapnī ir vienlaicīgi, citreiz – tas, ka divi sapņi ir tieši viens pēc otra, taču tam var būt arī cits izskaidrojums. Domāšana sapnī – uzskatāmos tēlos un bez loģiskām darbībām – ir primitīvāka, nekā pieauguša cilvēka domāšana nomodā. Tā līdzinās bērna domāšanai līdz 4 vai 5 gadu vecumam. Taču būtisks ir arī kas cits: simboli ļauj apslēpt dziļāko sapņa saturu. Lietas, cilvēkus un notikumus sapnī bieži apzīmē tiem nosacīti līdzīgi vai radniecīgi tēli (paziņu Edgaru var apzīmēt nepazīstams Elmārs; skolotāju – treneris; uz emocionāli aukstām attiecībām ar māti var norādīt aizsalusi jūra, u.tml.).

Otrreizējā apstrāde ir manifestētā sapņa materiāla sakārtošana tā, lai rastos kaut cik saskanīga kopaina jeb veselums. Kā var pārliecināties apdomājot sapņus, tas ir iespējams tikai virspusēji. Pat, ja sapnis atgādina filmu ar notikumu norises vietu, sākumu, attīstību un nobeigumu, tikpat raksturīgs ir pretējais: vienlaikus sapnis ir absurds un nesakarīgs, jo „šai procesā materiāls bieži vien tiek grupēts pilnīgi neatbilstoši jēgai”[3]. Arī materiāla pārkārtošanā tā jēga tiek aizklāta un sagrozīta.

Tiktāl ir aprakstīts „sapņa darbs”. Svarīgi ir arī tas, kā rodas sapņa tēlu „izejmateriāls”. Vai tiešām neapmierinātās vēlmes ved sapņotāju atpakaļ tālā pagātnē, kaut arī manifestētajā sapnī lielākoties ir nesenas pagātnes un iepriekšējās dienas ainas? Protams, arī ikdiena ir neapmierinātu vajadzību avots. Tomēr, pēc Z.Freida domām, sapnis rodas divu vai reizēm pat triju vienlaicīgu un saistītu cēloņu ietekmē.

Dziļākais un būtiskākais sapņa izraisītājs ir neapmierinātā vajadzība, kas – visticamāk – ir nomākta un noliegta kopš bērnības gadiem, un kaut kā saistīta ar senām, neapzināmām atmiņām.

Otrais sapņa avots ir t.s. iepriekšējo dienu iespaidu „nogulsnes”. Tās rada vienas vai divu iepriekšējo dienu iespaidi – gan tādi, kas ir emocionāli maznozīmīgi, gan tie, kas vistiešāk sasaucas ar nomākto vajadzību (sagaidāms, ka pēdējie parādītos sapnī pārvērsti un nesaprotami).

Piemēram, ja sieviete nekad nav guvusi tādu gandarījumu, kā viņas tēva atzinība, maigums un prieks par meitu, viņas senās ilgas pēc tā un sarūgtinājumu var dienas gaitā atdzīvināt tikko manāms nicīgums un nevērība priekšnieka attieksmē pret šo sievieti. Visbiežāk cilvēki cenšas nepieļaut, ka nepatīkamais ilgi paliek apziņas lokā, tādēļ ticams, ka pārdzīvojums tiktu tūlīt aizmirsts, tas ir, izstumts neapzinātajā psihē. Savukārt, nākamās nakts sapņa „faktu materiālā” iekļautos tie dienas sīkumi, kas nav satraucoši vai emocionāli „bīstami”. Iespējams, ka skaidri parādītos arī sāpīgā notikuma tās detaļas, kas nenorāda uz tā aizskarošo būtību: kāds no citiem tobrīd klāt bijušiem cilvēkiem, pirms un pēc tam darītie darbi vai arī notikuma vieta. Emocionālā reakcija (vai nu tā būtu nenoteiktas ilgas, vai niknums) un revanšs par aizvainojumu vai arī atzinības iegūšana (vakardienas vai arī bērnības vēlmes apmierinājums) uzrastos citā sapņa epizodē un citā kontekstā (pārvirze); tāpat, dienas notikumi varētu nesaprotami saplūst ar senu atraidījumu ainām (sabiezināšana).

Trešais sapņa avots ne katrreiz sniedz būtisku izpratni par sapņotāju. Tas ir iespējami ārēji vai iekšēji kairinājumi, kuri neuzmodina aizmigušo, bet ietekmē sapni un atainojas tā saturā. Novērojumi un raksti par to, kā sapņos var atspoguļoties ķermeņa kairinājumi, ir bijuši pazīstami arī deviņpadsmitajā gadsimtā. Reizēm cilvēks sapņo par ziemas dienu un pamostoties atklāj, ka istabā ir vēss, un noslīdējusi sega. Z. Freids raksta, ka viņam pēc zivju ēšanas vakariņās ir gadījies pa sapņiem aiziet uz virtuvi padzerties. Pat modinātāja zvans var iekļauties sapņa sižetā tā, ka pamošanās dažas sekundes aizkavējas. Ārējie notikumi (temperatūras vai apgaismojuma izmaiņas, trokšņi u.tml.) un to izraisītie sapņa pavērsieni var būt mazāk saistīti ar cilvēka individualitāti. Ķermeņa iekšējie stimuli reizēm ir sevišķi nozīmīgi: sapnī var, piemēram, satraucošā veidā atainoties kādas saslimšanas pirmās izpausmes – sāpju sajūtas, ko cilvēks pagaidām nepamana dienas laikā.

Minētais pārskats par sapņu freidiskās izpratnes principiem ir īss un nepilnīgs. Tas būtu papildināms ar komentāru, kā savienojama doma par sapni kā vēlmes īstenojumu ar faktu, ka ir sapņi ar biedējošu un traģisku saturu. Jāprecizē, ka doma par seksuālu vēlmju īpašo nozīmi paša Z. Freida rakstos skaidrota kā viena no vadlīnijām, bet nebūt ne kā vienīgais pieturas punkts sapņu izpratnē. Kā zināms, psihoanalītiskā sapņu izpratne ir attīstījusies gan Z. Freida dzīves laikā, gan pēc viņa nāves, t.i., kopš 1939. gada.

Alternatīvus, vairāk vai mazāk izstrādātus sapņu skaidrojumus ir izvirzījuši individuālpsiholoģijas aizsācējs Alfrēds Adlers, analītiskās psiholoģijas aizsācējs Karls Gustavs Jungs, eksistenciālisma psiholoģijas klasiķi, geštaltpsiholoģijas aizsācējs Frics Perlzs, iespējams – arī citu psiholoģijas novirzienu pārstāvji. Vai kāds no skaidrojumiem būtu izsmeļošāks un efektīvāks par pārējiem? Visdrīzāk, tas ir neatbildams jautājums. Psihologi un psihoterapeiti bieži atzīst gan to, ka viņi pārvalda kādu no šīm pieejām labāk, nekā citas, gan to, ka ir reizēm sastapušies ar tādu sapņa materiālu, kas ir skaidri un pārliecinoši izprotams tieši kādas vienas, bet ne citu pieeju „gaismā”. Sapņi, tāpat, kā cilvēki, ir gan līdzīgi, gan dažādi, un bez tam arī katram cilvēkam ir dažādi sapņi…

Izmantotās literatūras saraksts

1. Z. Freids. Sapņa darbs // Žurnāls „Grāmata”, 1991., Nr. 6.
2. P. Tulviste. Par domāšanas izmaiņām vēsturē.- R.: Avots, 1990.- 206 lpp.
3. Рейнуотер Дж. Это в Ваших силах. Как стать собственным психотерапевтом.
   (2-е изд.) – М.: Прогресс Универс, 1993.- 240 c.
4. Фрейд З. Введение в психоанализ. Лекции.- М.: Наука, 1989.- 455 c.
5. Фрейд З. Толкование сновидений.- М.: Современные проблемы, 1913.- 457 с.
6. Wortman C.B., Loftus E.F. Psychology (3-d ed.). – Ed. by A.A.Knopf, Princeton, NJ, 1988.- 622 p.

 --

[1]Pēters Tulviste. Par domāšanas izmaiņām vēsturē.- R.: Avots, 1990.- 32.-33. lpp.

[2] Z. Freids. Sapņa darbs // Žurnāls „Grāmata”, 1991., Nr. 6., 8. lpp.

[3] Ibid.