Psihoanalītiskā un psihodinamiskā terapija

Psihoanalītiskās un psihodinamiskās terapijas teorētiskais pamats ir psihoanalīze, vēsturiski pirmais zinātniskās psihoterapijas novirziens. Abas terapeitiskās pieejas ir tik radniecīgas, ka vieglāk ir uzsvērt to kopīgās iezīmes, nevis atšķirības. Tās vieno vairāki psihoanalītiski principi:

      •  priekšstats par neapzināto tieksmju un motīvu izšķirīgo nozīmi. Cilvēks spēj apgūt savas psihes neapzināto saturu un uz šī pamata risināt savas psiholoģiskās problēmas, ja tādas radušās, bet tam nepieciešams īpašs darbs un profesionāla psihoanalītiķa vai psihoterapeita palīdzība.

      •  Priekšstats par to, ka dzīve nav iespējama bez pretrunīgām vēlmēm. Cilvēki ir psihiski pretrunīgi un tādēļ pat ikdienišķos apstākļos izvairās no dažu vēlmju un faktu apzināšanās vai atcerēšanās. Tas ir dabiski un pat nepieciešami, taču dažkārt tas rada būtiskus maldus un jaunas problēmas.

      •  Priekšstats par agrīnās bērnības pieredzes izšķirīgo nozīmi. Kaut arī cilvēks turpina attīstīties mūža gaitā, psihes pamatstruktūras izveidojas pirmajos mūža gados un pirmajos mēnešos, bērna attiecībās ar faktiskajiem vecākiem un citiem tuviniekiem.

      •  Priekšstats par pārnesi, jeb transferenci. Tās jūtas, reakcijas un domāšanas ievirzes, ko bērns izveido pirmo reizi mūžā, sākotnējās  attiecībās ar vistuvākajiem pieaugušajiem, turpmākajā dzīvē neizzūd, taču saglabājas neapzinātā veidā. Tādēļ cilvēki šo agrīno pieredzi atkārto; neapzināti un bez izmaiņām pārnes to uz daudzām citām emocionāli nozīmīgām attiecībām. Arī pārnese ir vispārcilvēciska īpašība, bet tā var būt emocionālu pārpratumu un maldu iemesls.

      •  Psihoanalīzes tehniskie principi un metodes. Terapeits neplāno un nepiedāvā klientam sesiju (tikšanās reižu) struktūru, un ilgstošas terapijas gadījumā neierobežo klienta pārdomu saturu. Terapeitiskais darbs ir klienta asociāciju, sapņu un pārneses analīze; šī darba tehniskie paņēmieni ir konfrontācija, klarifikācija, interpretācija un pārstrāde. Svarīgs nosacījums ir sesiju regularitāte. Gan psihoanalītiskā, gan psihodinamiskā terapija ilgst no dažiem mēnešiem līdz dažiem gadiem, un to procesā, cik vien tas iespējams, netiek mainīta sesiju vieta (konkrēts kabinets) un laiks (norunātās nedēļas dienas, sesijas sākuma laiks un ilgums). Vienas sesijas ilgums ir 45-50 minūtes.

Psihoanalīzes aizsācējs ir Vīnes ārsts Zigmunds Freids (1856 – 1939); tās pamati veidojušies 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Klasiskās psihoanalīzes tehnika ir izveidota līdz apm. 1916. gadam. 20. gs. laikā psihoanalītiskajā teorijā un praksē ir radušies apjomīgi papildinājumi: mūsdienās ir plaši pazīstamas, piemēram, objektattiecību teorija, patības psiholoģija; tāpat – bērnu psihoanalīze, grupu analīze, psihodinamiski orientēta atbalsta terapija utt.

     PSIHOANALĪTISKĀ TERAPIJA ir psihoanalīzes saturiska un tehniska modifikācija. Salīdzinājumam, psihoanalīzes tiešais nolūks ir sevis iepazīšana un izpratne. Klients uz šāda pamata var patstāvīgi uzlabot un pārkārtot savu dzīvi, taču tas ir pašizpratnes tālākais rezultāts. Savukārt, psihoanalītiskās terapijas tiešais nolūks ir klienta adaptācijas spēju, darba spēju un emocionālo attiecību uzlabošanās. Terapijā klients izvēlas terapeitiskus mērķus, t.i. izdala tās savas problēmas, ar kurām visvairāk grib strādāt. Terapijas procesā klients saskaras ar savas pagātnes emocijām un attiecību pieredzi, un atveido agrāk pārdzīvotās jūtas pārnesē, attiecībās ar terapeitu. Tādējādi, pagātnes problēmas un emocionālie konflikti tiek atkal izjusti tagadnē, tos ir iespējams uzlūkot „šeit un tagad” situācijā, lai labāk izprastu to cēloņus un izmēģinātu dzīvē jaunas to risināšanas iespējas.

      Psihoanalītiskā terapija neapšaubāmi ir efektīva, piemēram, šādos gadījumos:

  •  grūtības un neveiksmes mēģinot nodibināt vai saglabāt sev nozīmīgas attiecības,

  •  psiholoģiskas izcelsmes seksuāli traucējumi,

  •  cilvēka šaubas par to, vai tas spēs īstenot paša iecerēto, sasniegt paša izvirzītos mērķus,

  •  pastāvīga neapmierinātība, satraukums vai dusmas, kuru iemesls to cietējam nav izprotams,

  •  situācijas, kad cilvēks, pēc paša pieņemtām mērauklām, dzīvo labi un ir veiksmīgs, taču neizjūt laimi un gandarījumu.

      Psihoanalītiskā terapija, tāpat kā jebkurš terapijas veids, nav vienlīdz noderīga visā psihisko problēmu spektrā. Piemēram, ja cilvēka psihiskais stāvoklis ir tik smags, ka zūd spēja pārvaldīt savu dzīvi, tad, lai arī terapeitam var noderēt šo traucējumu psihoanalītiska izpratne, klientam ir ieteicama izteikti atbalstoša terapija. Tāpat, psihoanalītiskā terapija nav efektīva (parasti – nav iespējama) alkohola vai citu vielu atkarības gadījumā.

      Analītiskajā terapijā klients nevis guļ uz kušetes, bet sēž iepretim terapeitam; sesijas notiek 2-3 reizes nedēļā (retāk, nekā psihoanalīzē). Terapeits savukārt izturas aktīvāk, nekā analītiķis. Terapijas kursa kopīgais sesiju skaits un klienta finansiālie izdevumi ir mazāki, nekā psihoanalīzes gadījumā. Šī terapija ir noderīga klientiem ar pietiekamu prasmi izteikt savus pārdzīvojumus vārdos. Svarīga ir vēlēšanās sevi izprast un spēja izturēt neapmierinātību, kas neizbēgami rodas terapijas gaitā. Klientiem, kuri ir noskaņoti uz ātriem un pragmatiskiem savu problēmu risinājumiem, vai arī uz konkrētiem ieteikumiem, šis terapijas veids var šķist nepietiekami saistošs.

      Psihoanalītiskie principi tiek izmantoti arī terapeitiskā darbā grupā. Grupu analīze (grupu analītiskā terapija) atšķiras ar īpašu terapeitisko tehniku. Šādā gadījumā cilvēka problēmas tiek risinātas grupas kontekstā, tai aktīvi piedaloties. Terapeitiskais līdzeklis ir grupa kopumā. Grupas uzmanības centrā ir indivīds kā personība, kas veido attiecības, un tieši attiecības palīdz grupas loceklim psiholoģiski augt, mācīties un mainīties. Nebūtu ieteicams uzsākt analītisku terapiju grupā tādos dzīves brīžos, kad cilvēks pārcieš psiholoģisku krīzi, jo tas apgrūtina iekļaušanos grupas procesā.

     PSIHODINAMISKĀ TERAPIJA atšķiras no psihoanalītiskās terapijas ar akcentiem tās saturā un ar dažām tehniskām īpatnībām. Nosaukums ‘psihodinamiskā terapija’ literatūrā ir sastopams arī kā ‘psihoanalītiskās terapijas’ sinonīms. Psihodinamiskā terapija ir individuāla, sesijas notiek 2 vai 1 reizi nedēļā. Salīdzinot ar psihoanalītisko terapiju, tās ir retākas, un tas nosaka vismaz divas citas atšķirības: pirmkārt, sarunās nākas biežāk un vairāk iztirzāt klienta dzīves notikumus sesiju starplaikā. Sastopoties ik pēc nedēļas, savā ziņā „katra sesija ir gluži kā pirmā”, jo klients ir vairāk nodarbināts ar savu aktualitāšu izklāstu. Tādējādi, īpaši nozīmīgs ir atbalsts ikdienas jautājumu risināšanā, bet atliek mazāk laika un iespēju iedziļināties tajos ilgstošajos pārdzīvojumos un problēmās, kas pamudinājušas klientu uzsākt terapiju. Otrkārt, jo retākas ir sesijas, jo mazāka ir pārneses jūtu intensitāte. Klients līdz ar to sesijās mazāk izjūt trauksmi un samulsumu, taču neapzinātās jūtas to svarīgajos aspektos tiek atsegtas mazāk un tiek pārstrādātas fragmentāri. Tādēļ rezultāti ir pieticīgāki, nekā psihoanalītiskajā terapijā. Vienlaikus, psihodinamiskā terapija ir pieejama lielākam klientu skaitam. Šajā gadījumā klienta izdevumi ir mazāki, taču svarīgs ir vēl kas cits: daļa cilvēku nav psiholoģiski gatavi tik emocionāli intensīvām un pastāvīgām attiecībām, kādas ir psihoanalītiskā terapija. Protams, agrāk vai vēlāk terapijas procesu var intensificēt, ja klients izjūt vajadzību pēc padziļināta darba.

      Īsveida psihodinamiskā terapija ir terapijas forma, kas izveidota 1960.-70. gados. Maksimālais sesiju skaits šādā gadījumā ir noteikts ar konkrētas terapeitu biedrības tradīciju vai nolikumu. Parasti īsveida psihodinamisko terapiju praktizē 1 reizi nedēļā, kurss parasti ietver 20 – 40 sesijas un ilgst ne vairāk par 1 gadu. Dažkārt sesiju skaits tiek negrozāmi noteikts kursa sākumā un pastāv savstarpēja vienošanās par tā beigu datumu. Šāda terapija ir fokusēta un intensīva. Tā ir piemērota cilvēkiem, kurus nomāc kāda skaidri formulējama, ne ārkārtīgi smaga psiholoģiska problēma, kā arī piemīt izteikta motivācija strādāt ar to terapijā, un pietiekama psihiska stabilitāte, lai varētu strauji iekļauties terapeitiskajās attiecībās, nezaudēt darba spējas emocionāli grūtākajos terapijas brīžos un pieņemt terapeitisko attiecību strauju izbeigšanos, jo arī šāda nosacīta šķiršanās – sakarā ar spraigo un personisko pārdzīvojumu – var būt grūts uzdevums.

Viktors Ozoliņš, psihoterapeits