Lini / Linum catharticum L.

Apraksts

Dziesmās un dzejas rindās apdziedātie linu zilie ziedi - it kā tikai tajos slēptos visa linu burvība un skaistums. Patiesībā ne mazāk daiļas rindas varētu veltīt arī linu sēkliņām un no tām iegūstamajai eļļai. Kas gan ir šis brīnumainais augs, kuru īstenībā mūsu senči jau pazīst kopš senseniem laikiem un kurš bija tik nepelnīti aizmirsts. Katrai nācijai ir savi īpaši līdzekļi, lai pāragri nenovecotu, lai nesaslimtu ar sirds slimībām vai vēzi. Japāņiem tās ir jūras aļģes, ķīniešiem - rīss, afrikāņiem -papaija un ananass, skandināviem - dziļūdens zivis, frančiem - sarkanvīns. Arī latviešiem ir savs brīnumlīdzeklis un tie ir lini. Lini zied jūnijā, jūlijā. Sēklas nogatavojas augustā, septembrī. Sējas lina izcelsme nav precīzi zināma. Uzskata, ka tas varējis veidoties no Vidusjūras reģionā savvaļā augošā šaurlapu lina (L. angustifolium). Iespējams, sugas attīstība notika divos virzienos, ko noteica ģeogrāfiski apstākļi. Tā pašās senākās pirmsējumu vietās Turcijā, Ēģiptē, Alžīrijā, Tunisijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā radās auduma gatavošanai derīgais garšķiedras lins; Dienvidrietumu Āzijā, arī Vidusāzijas valstīs, Afganistānā un Indijā – eļļas lins. 9000 gadus senā vēsturē, Indijā tika izgatavots pirmais linu audums. 4-5 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras lins bija labi pazīstams Mezopotāmijas, Assīrijas, Ēģiptes tautām. Linu uzskatīja par senēģiptiešu auglības dievietes Izīdas augu. Latvijā linu sēklas atrodamas jau agrā dzelzs laikmeta izrakumos Kivtu apmetnē. Lini audzēti jau agrāk. Idra (judra, ņidra), sējas - Camelina sativa. Idra ir senākais eļļas augs Austrumeiropā, Viduseiropā un arī Latvijā. Latvijā senākā idras sēkla atrasta Ķivutkalnā un attiecināma uz senāko dzelzs laikmetu. Latvijā idru kā kultūraugu audzēja līdz vēlajam dzelzs laikmetam, lai gan jau šajā laikā un vēlāk idra kļuva par linu tīrumu nezāli. Sevišķi daudz idras zaraino stublāju atrasts Āraišu ezerpilī, kur tie izmantoti kā guļbūvju celtņu pakojums. Mūsu dienās linus kultivē gandrīz visās valstīs. Eiropai raksturīgie klimatiskie un augsnes apstākļi ir piemērotāki garšķiedras lina audzēšanai. Tā sējumu platība pasaulē aizņem apmēram 2 mlj ha, eļļas lina – 3 – 4 reizes vairāk.

Pielietojums

Tibetas medicīnā izmanto ziedus un sēklas. Tibetas medicīnā izmanto arī virszemes daļu, sēklas ir atkrēpošanas līdzeklis; lieto pret neirastēniju, oligūriju. Sējas lina svaigu virszemes daļu izmanto homeopātijā zāļu drudža un urīnpūšļa iekaisuma ārstēšanai. Pļavas liniņa virszemes daļas esenci izmanto homeopātijā bronhīta, caurejas, hemoroīdu, amenorejas ārstēšanai. Bulgārijā tā lapu uzlējumu un pulveri izmanto par caurejas līdzekli, bet citviet lakstu uzlējumu, novārījumu, pulveri – par caurejas, diurētisku, prettārpu līdzekli, pretiekaisuma līdzekli podagras, ascīta, nieŗakmeņu slimības gadījumā. Pļavas liniņš ir vienīgā Latvijā savvaļā sausās un mitrās pļavās un norās augošā linu ģints suga. Virszemes daļā konstatēti cianogēniskie glikozīdi, podofilotoksīna grupas lignāni, ogļhidrāti un tiem radniecīgi savienojumi (linīns), ēteriskā eļļa, pigmenti, bet sēklās – 25,6% tauku eļļas.