Sparģelis / Asparagus officinalis L.

Apraksts

Rietumeiropas virtuvē sparģeļus ieviesa Luijs XIV, kurš panāca, ka sparģeļi galma karaliskās virtuves vajadzībām siltumnīcās tika audzēti visu gadu. Zinātāji jau būs pievērsuši uzmanību tam, ka sparģeļi ir dažādi. Drīz jau būs sadīguši arī vietējie! Ēdami ir tikai jaunie dzinumi asna stadijā, tāpēc sparģeļu audzēšanā ir īpaša metode — augsnes kārta tiek īpaši piebērta, lai dzinumi būtu garāki. Sparģeļu laiks ir no aprīļa līdz maija beigām, tad tie ir vislētākie. Latvijā tos ieved no Nīderlandes, Francijas, arī Itālijas. Agrākos laikos šos augus dēvēja par ķeizara dārzeņiem, ko pasniedza ar izcila šķiņķa piedevām. Vēl agrāk – senajā Ēģiptē – tie skaitījās kulta priekšmets; ar tiem veidoja vainagus un rotāja jaunlaulātos. Par sparģeļu ēšanu tolaik nemaz nedrīkstēja domāt, jo tā skaitījās ārkārtīgi nosodāma rīcība. Ir saglabājušās liecības par to, ka sparģeļi tikuši nēsāti ap kaklu kā amuleti, turklāt valdīja pārliecība, ka tie pasargā no nevēlamas grūtniecības.Ja sparģeļi tiek audzēti gaismā, tie iegūst zaļu toni. Vispopulārākie ir baltie (ar viegli violetu toni) sparģeļi. Tie ir mīksti un nav šķiedraini. Optimālais sparģelis ir zīmuļa resnumā. Veikalā jāizvēlas tie sparģeļi, kuru galiņi vēl cieši sakļāvušies un kāti ir stingri. Pārauguši sparģeļi pārkoksnējas un, pat ilgi vārot, ir cieti un bezgaršīgi. Vārīšanai paredzētos sparģeļus mēdz arī mizot. Sparģeļus uzglabā aukstā un tumšā vietā, kur temperatūra ir aptuveni 0 grādu. Glabājot gaismā, tie var iegūt rūgtu piegaršu. Sparģeļus var ēst vienus pašus bez piedevām — vārītus un ar sviestu. Maigās garšas dēļ sparģeļi ir lieliski salātos, tos var izmantot arī desertos. Tradicionāli sparģeļus Francijā pasniedz kā uzkodas ar olīveļļu, Itālijā — ar parmazāna sieru, Amerikā — ar šķiņķi. Latvijā var iegādāties gan importētus, gan Latvijā audzētus sparģeļus. Īstā sparģeļu sezona sākas aprīļa beigās un ilgst līdz jūnija vidum. Sparģeļi ir samērā dārgi, un, lai attaisnotu pietiekami augsto cenu, tiem jābūt svaigākiem par svaigu. Vislabāk, protams, ja tie taisnā ceļā no dobes nonāk virtuvē. Sparģeļu svaigums ir svarīgākais priekšnoteikums lieliskai šo dārzeņu garšai. Tikai ar sekojošu svaiguma pārbaudi iespējams noteikt, vai sparģeļi tik tiešām ir svaigi: tie nav ne sažuvuši, ne apkaltuši griezuma vietās, griezuma vietas ir gludas un spīdīga, saspiežot kāta apakšdaļu, atskan viegls knakšķis un iztek nedaudz sulas – ar patīkamu, nevis skābu smaržu. Sparģeļu sakneņi uzņem no augsnes daudz vērtīgu vielu. Pirmām kārtām jāmin A provitamīns, kā arī B grupas vitamīni: tiamīns, riboflavīns, piridoksīns, biotīns, niacīns un pantotēnskābe. Sparģelis ir pasaules rekordists folijskābes satura ziņā, kas ir ārkārtīgi vērtīga bioloģiski aktīva viela – tā piedalās šūnu atjaunošanas un asinsrades procesā, kā arī hormonu izstrādē. Sparģeļu sula satur kāliju, kā arī vērtīgu reti sastopamu mikroelementi cinku, kas ir obligāts komponents vairāk nekā 300 fermentos, kuri stiprina saistaudus un asinsvadus un aktivizē smadzeņu darbību. Sula tīra asinis, palīdz izvadīt no organisma lieko šķidrumu, ārstē nieru slimības, diabētu, reimatismu, mazasinību, kā arī atjauno ādas tauku dziedzeru darbību. Sparģeļu sula atjauno kuņģa – zarnu trakta darbību, tīra asinis. Tā kā tīra sparģeļu sula var pārlieku kairināt nieres, to ieteicams lietot kopā ar burkānu sulu. Dienā drīkst dzert ne vairāk kā ¼ glāzes sulas dienā. Nav ieteicams lietot, ja ir paaugstināta organisma jūtība pret jodu. Sparģeļus var labi uzglabāt mājas apstākļos vienu līdz divas dienas. Lai pasargātu šos dārzeņus no sažūšanas un saglabātu to garšu, svaigos sparģeļus līdz pagatavošanas laikam vajadzētu uzglabāt nenomizotus, ietinot tos mitros dvieļos. Ietītos sparģeļus ievieto ledusskapī.

Pielietojums

Stingri, zaļi, kad tos mēģina salauzt, tad ar krakšķi tie arī pārlūst. Ja sparģelis negrib lūzt, tad tas jau ir pavītis un vairs nebūs tik labs un veselīgs. Veselīgs? Nu nekāda brīnumnūjiņa tas nav, jo 90% tā sastāvā ir ūdens, tāpēc jo īpaši tas ir cieņā mazkaloriju ēdienu baudītāju vidū. Bet pavasarī, kad pēc ziemas katrs zaļums liekas kā vitamīnu krātuve, arī sparģelī kā jau asnā ir visādas labas lietas. Tie kā ārstniecības augi tiek izmantoti jau kopš Kristus laikiem. Ķīnā sparģeļus izmantoja kā pretklepus līdzekli, bet Senajā Ēģiptē ar tiem ārstēja dažādas aknu kaites. Sparģeļi tika turēti cieņā arī antīkajos laikos: Dioskorīds rekomendēja sparģeļu saknes kā iedarbīgu līdzekli dažādu nieru slimību ārstēšanai. Viduslaiku ārsti sparģeļus parakstīja organisma spēcināšanas nolūkos.