Psiholoģe: pašreizējā ekonomiskā situācija veicina vardarbību

04/06/2010
Pēdējā laikā arvien vairāk sabiedrībā runā par vardarbību un pašreizējā ekonomiskā situācija, kas cilvēkiem rada papildus slodzi un dzen bezizejā, dažkārt veicina vardarbības rašanos.

«Es pieļauju, ka spriedze, lai arī no kā viņa rastos, jo tā ir, jo grūtāk cilvēkam sevi kontrolēt un līdz ar to viņš ir emocionāli labilāks un atsevišķas vardarbības epizodes, es pieļauju, ka var rasties vieglāk nekā tad, kad viss ir labi,» intervijā portālam «Apollo» sacīja Krīžu un konsultāciju centra «Skalbes» psiholoģe Inese Ruka.

Viņa skaidro, ka vardarbība rodas aiz bezspēcības, no lielas slodzes, problēmām un sajūtas, ka ir bezizeja. Un tad, ja partneris, vai bērns atnāk ar kādu savu problēmu, cilvēkam tas var būt par daudz un viņš tajā brīdī var vai nu uzkliegt vai iesist. Viņa arī pieļauj, ka ģimenēs, kur jau pastāv vardarbība partneru savstarpējās attiecībās, sliktais materiālais stāvoklis situāciju var vēl pasliktināt.

Runājot par dzīvi pēc piedzīvotas vardarbības, psiholoģe skaidro, ka saskaņā ar teoriju, vardarbīga uzvedība var būt paša piedzīvotas vardarbības sekas. Piemēram, ja pieaugušais vardarbīgi izturas pret bērnu, tad ir lielāka iespējamība, ka bērns būs vardarbīgs pret saviem vienaudžiem, vai pret kādu vājāku.

«Vardarbība tā ir robežu pārkāpšana, traumatiska situācija. Sekas var būt visdažādākās. Vienam var radīt depresiju, vēlmi distancēties, norobežoties no citiem, baidoties ka atkal var nodarīt pāri,» stāsta speciāliste, piebilstot, ka cits, jūtoties dusmīgs, atriebsies citam, kurš parasti nav tas pats varmāka, bet gan kāds vājāks cilvēks. Persona pēc palīdzības pie speciālista nevēršas, jo Latvijā joprojām sabiedrībā valda dažādi aizspriedumi un mīti.

Piemēram, ja sieviete cieš no vīra vardarbības, joprojām atradīsies kāds, kurš pateiks, ka šī sieviete ir pati vainīga, jo vīru ir izprovocējusi, skaidro Inese Ruka. Tāpat arī var būt seksuālas vardarbības gadījumā – kāds apgalvos, ka sieviete pati ir bijusi vainīga – pārāk vulgāri krāsojusies, pārāk īsi svārki un pati ir uzprasījusies. «Līdz ar to pārāk bieži sabiedrība nosoda upuri un pasaka, ka viņš pats ir vainīgs – piemēram – palasiet komentārus pie rakstiem internetā par vardarbību!

Diemžēl arī griežoties pēc palīdzības pie ārsta, policista, sociālā darbinieka dažkārt nākas sastapties ar neieinteresētību vai nosodījumu, tātad nākas piedzīvot otrreizēju traumatizāciju. Lai saņemtu palīdzību, nākas sastapties ar tādu attieksmi, kas ir tikpat traumējoša kā reālā vardarbība,» teic speciāliste.

Viņa arī uzsver, ka oficiālā statistika no reālās atšķiras, jo oficiālā statistika par vardarbību veidojas no tiem gadījumiem, kad ir izsaukta policija, ārstniecības iestādē ir konstatēti miesas bojājumi vai arī kāds nejauši uzzinājis par notikušo vardarbību. «Es domāju, ka to vardarbības situāciju skaits, par kuru neviens nezina, ir milzīgs, salīdzinot ar oficiālajiem skaitļiem – gan Latvijā, gan arī citās valstīs. Par vardarbību ir jāuztraucas jebkurā sabiedrībā, jebkurā valstī – lai kāda būtu statistika, fakts ir, ka vardarbība vienmēr rada cietušajam traumatiskas sekas», piebilst psiholoģe.

«Tāpēc mēs cenšamies iedrošināt vardarbībā cietušos meklēt palīdzību un atbalstu, lai mainītu situāciju un nepieļautu vardarbības atkārtošanos. Tas var būt psiholoģiskais atbalsts, piemēram, var zvanīt diennakti uz krīzes telefonu un saņemt gan psiholoģisko atbalstu, gan informāciju par palīdzības iespējām; var vērsties pie savas uzticības personas – tuvinieka, drauga, kaimiņa, mācītāja – pie cilvēka, kuram nav vienalga.

Sievietes var apmeklēt vardarbībā cietušo sieviešu atbalsta grupas, bērniem ir iespējams saņemt bezmaksas psiholoģisko palīdzību, kura tiek finansēta no valsts līdzekļiem. Cietušajam ir jāsper pirmais solis un jāatklāj nepieciešamība pēc atbalsta un palīdzības – es ticu, ka tad atradīsies cilvēks, kurš būs gatavs šo atbalstu sniegt,» uzsver speciāliste.

apollo.lv