Sīpols. / Allium cera L.

Apraksts

Sīpols ir īsvasa ar ļoti īsiem posmiem. Pats stumbrs veido konusveida pamatni, no kuras izaug piesaknes. Savukārt sīpola zvīņas ir pārveidojušās lapas, kuru žāklēs ir pumpuri. Tipiski sīpoli ir liliju dzimtas augiem – sīpoliem, lilijām. Šis dārzenis ir pazīstams jau vairākus gadu tūkstošus. Senajā Ēģiptē sīpolus izmantoja arī reliģiskos rituālos. Dārza sīpols ir viens no plašāk audzētajiem garšaugiem Latvijā. Tiek izmantota gan tā pazemes daļa, ko arī sauc par sīpolu (stipri sarucis stumbrs ar sulīgām zvīņlapām), gan arī virszemes daļas – loki. Raksturīgo smaržu sīpoliem piešķir ēteriskās eļļas, kurām ir ārstnieciska un antibakteriāla iedarbība. Turklāt sīpolos ir olbaltumi (3%), ogļhidrāti, kalcijs, dzelzs, kālijs, nātrijs, magnijs, sērs un pektīnvielas. Sīpoliem raksturīgie aldehīdi izraisa tik spēcīgu asaru veidošanos, kādu nerada neviens cits garšaugs. Sīpolos ir C vitamīns un B grupas vitamīni. Kulinārijā sīpolus lieto ļoti plaši – gan ikdienā ēdienu pagatavošanā, gan dārzeņu konservēšanā, marinēšanā un skābēšanā. Sīpolus pievieno visdažādākajiem salātiem, gaļas un zivju ēdieniem, zupām.

Pielietojums

Sīpoli ir ļoti veselīgi, un to izmantošanas iespējas plašas. Tie stimulē gremošanas sulu un urīna izdalīšanos. Sīpolos esošajām vielām – fitoncīdiem piemīt baktericīda iedarbība. Tās labvēlīgi ietekmē mutes un zarnu gļotādu. Sīpoli tiek lietoti arī par prettārpu līdzekli. Mērenība sīpolu lietošanā būtu jāievēro aknu slimniekiem. Medicīnā izmanto no sīpoliem iegūtos preparātus.